Rīgas Lielie kapi tika izveidoti 1773. gadā, pirmais apbedījums te veikts tieši 7. maijā, un turpmākajos gados visas trīs jaunizveidotās kapsētas – Sv. Jēkaba draudzes kapi, Pokrova kapi un Pilsētas draudžu kapi –, pakāpeniski paplašinoties, saplūda vienotā veselumā. Tā izveidojās kapsēta, ko mūsdienās dēvējam par Lielajiem kapiem. Īpaši neveiksmīgs tai izrādījās XX gadsimts, kad padomju okupācijas laikā tika iznīcināti aptuveni 90% no apbedījumiem, nojauktas daudzas dzimtu kapličas, pāri kapsētas teritorijai izveidota tagadējā Senču iela un izbūvēta siltumtrases maģistrāle.
"Rīgas Lielie kapi ir īpaši Latvijas kultūrvēsturē – te apbedīti mūsu nācijas pašnoteikšanās idejas aizsācēji, rakstnieki, politiķi, aktieri, ekonomisti, zinātnieki, mūziķi, kuru vārdus padomju vara centās dzēst no sabiedrības apziņas. Tomēr dažu vēsturisko personību apbedījumi te ir saglabājušies – vēl šodien varam skatīt, piemēram, Andreja Pumpura, Krišjāņa Barona, Kristapa Berga un daudzu citu Latvijas vēsturei nozīmīgu personību kapavietas," grāmatā Lielie kapi Rīgā norāda tās autors Juris Millers. Nenoliedzami viens no kapsētas postīšanas iemesliem bija arī tas, ka te atdusējās Latvijas baltvācu kopienas spilgtākie pārstāvji, kuru pieminēšana padomju okupācijas laikā bija absolūti nevēlama.
Savukārt Nacionālajā enciklopēdijā uzsvērts, ka Lielie kapi Rīgā ir nozīmīgs vēsturisks piemineklis – kapi, kuros apbedīti daudzi savā laikā ievērojami sabiedriskie darbinieki, Rīgas Latviešu biedrības dibinātāji, uzņēmēji, mākslinieki, politiķi.
Padomju okupācijas laikā kapsētas tika apzināti postītas, padarot tās par viegli pieejamām dārgu materiālu akmeņlauztuvēm, bet vēlāk arī par metāla iegūšanas avotu. Arī "Memoriālā parka izveide" 70. gados aprobežojās ar lielākās daļas apbedījuma vietu likvidēšanu un sava veida kapliču izlaupīšanu un izpostīšanu. Līdz ar to līdz mūsdienām te saglabājusies tikai daļa kapliču un to tehniskais stāvoklis ir vairāk nekā bēdīgs – laika un cilvēku roku "darba" rezultātā tās ir zaudējušas lielāko daļu savas arhitektoniskās un mākslinieciskās spozmes.
CERĪBU STARS
Patlaban par šīs teritorijas zaļo vidi atbild Rīgas meži, bet restaurācija ir Rīgas pieminekļu aģentūras pārziņā, kurai reizēm nākas veikt arī koku inventarizāciju un izpēti. Ar kapu kopiņu kopšanu nodarbojas kapu aktīvisti, kas ir viņu brīvprātīgais darbs. Vēsturisko objektu restaurācijai līdzekļus dod pašvaldība, reizēm privātpersonas, bet projektus veido un pārrauga Rīgas pieminekļu aģentūra.
Darbi, kaut arī lēni, uz priekšu rit. Tā, piemēram, pērn novembrī atklāta restaurētā Annas Vērmanes ģimenes kapavieta, uzstādīts unikāls metāla baldahīns un paveikti vēl virkne citu darbu. Mecenātu Vērmaņu kapu kompleksu atjaunoja plaša restauratoru grupa restauratora Edgara Purviņa vadībā.
Vēl pirms dažiem gadiem Lielajos kapos pēc restaurācijas tika atklāta savulaik slavenā Rīgas aptieku īpašnieka Mihaela Veicenbreijera dzimtas kapliča, šogad savu kārtu rindā ir sagaidījusi Rīgas patriciešu Krēgeru (Kroeger) dzimtas kapliča, kur pirmo reizi notiks arī pazemes restaurācijas darbi. Īsi pirms Lieldienām Lielo kapu aktīviste pašreizējā Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece (JV) kopā ar restauratoru Edgaru Purviņu ļāva SestDienai ielūkoties vairāku kapeņu iekštelpās, tostarp arī nokāpt kapliču pazemes jeb apbedījuma daļās. Viena no tām bija jau pieminētā Krēgeru dzimtas kapliča, kurai tūlīt arī sāksies restaurācijas darbi un "vienkāršie interesenti" kapličā atkal varēs ielūkoties tikai pēc to pabeigšanas. Restaurācijai paredzēti aptuveni 114 tūkstoši eiro, no kuriem daļa varētu būt valsts finansējums Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes konkursa ietvaros.
"Tik, cik varam atjaunot, tik arī iesim uz priekšu. Eiroremonts šiem piemiņas objektiem neder. Tos restaurē, ļaujot atgūt atmosfēru un vēsturisko izskatu, un tas nenotiek ātri," atbildot uz jautājumu, vai kopējos plānos ir doma atjaunot visas kapu teritorijā esošās kapličas, teic Našeniece, kura lielā mērā kļuvusi par Lielo kapu restaurācijas projektu mūžīgo dzinēju. Viņa arī akcentē, ka restaurācija nav lēts process, bet nepieciešamos līdzekļus nav tik viegli atrast, jo nākas daudziem iesaistītajiem argumentēt un pierādīt, kādēļ, piemēram, pašvaldības līdzekļus ir svarīgi atvēlēt arī šādiem mērķiem.
PROCESS NAV ĀTRS
Krēgeru dzimtas kapličā skatam paveras diezgan bēdīga aina. Tās pazemes daļā esam nokāpuši pa šaurām lokveida kāpnītēm un vaicājam, vai šī skaitās tehniski apmierinošā vai sliktā stāvoklī esoša būve. "Stāvoklis, protams, ir diezgan bēdīgs, bet ir kapličas, kuras ir vēl sliktākā stāvoklī. Konkrētās kapličas stāvoklis nav bezcerīgs. Glābt jau patiesībā var visu, bet jautājums – kur ir tā robeža, pēc kuras konkrētu būvi nav vairs nozīmes atjaunot, jo, ja būvi tad nāktos būvēt pilnīgi no jauna, tā vairs nav restaurācija," norāda Purviņš.
Taujāts, cik daudz darba un laika ir nepieciešams, lai kapliču atjaunotu, restaurators min: "Pusgads līdz astoņi mēneši. Tas vairāk vai mazāk kļūs skaidrs brīdī, kad tiks sākti pirmie sagatavošanās darbi – telpu attīrīšana no gružiem. Pēc tam ir nākamais posms – atsegto konstrukcijas daļu žāvēšana, ventilācijas šahtu tīrīšana. Patlaban tas viss ir aizlaists, ēka šobrīd nefunkcionē tā, kā sākotnēji tika izveidota." Restaurācijas darbus veiks, izmantojot visus pieejamos senos attēlus un citu veidu izpētes informāciju, lai atjaunotu sākotnējā izskatā gan kapličas virszemes, gan arī pazemes daļu. Našeniece vēl piebilst, ka ir iecere nākotnē organizēt izglītojošas pastaigas pa Lielajiem kapiem arī ar iespēju nokāpt atjaunoto būvju pazemes daļās.
Taujāts, vai kapenēs pēc restaurācijas varētu tikt izvietoti arī butaforiski zārki vai sarkofāgi, tādējādi savā ziņā pietuvinot to aprīkojumu autentiskajam izmantošanas veidam, Purviņš uzsver, ka viņa kā restauratora pamatuzdevums ir atjaunot pašu būvi tās sākotnējā izskatā. "Kāds lēmums tiks pieņemts attiecībā uz tās aprīkošanu (piemēram, vai tur tiks izvietoti butaforiski zārki) – tas jau būs jālemj pēc būves restaurācijas darbu pabeigšanas, un attiecīgi tā jau būs citu cilvēku kompetence," norāda meistars. Savukārt Našeniece ir pārliecināta, ka tā būtu traucējoša teatrāla ideja – viņasprāt, būtisks ir tieši autentiskums.
VĀCBALTIEŠU TRADĪCIJA
Gan Rīgas kapos, gan Latvijā kopumā kapenes kā vieta, kur guldīt savus aizgājušos tuviniekus, nemaz tik daudz nav sastopamas, jo šāda apbedīšanas tradīcija vairāk bijusi raksturīga vācbaltiešiem un tieši XIX gadsimta Latvijā. "Nemaz tik ļoti ilgs laiks nav pagājis kopš brīža, kad mirušos apbedīja kapličās, tomēr gan Rīgā, gan Latvijā kopumā tā īsti nekur nav tik labi saglabājušos kapliču, ka cilvēkiem būtu iespēja ieskatīties vēsturē," norāda Našeniece.
Taujāts, vai kapenes, kuras SestDienai bija iespēja apmeklēt, var uzskatīt par turīgu cilvēku pasūtītām, Purviņš saka – viss atkarīgs no tā, kā definē turīgumu. "Vai šīs skaitās turīgas dzimtas kapenes, atbildēt ir grūti, jo tajā laikā cilvēki, aizejot aizsaulē, līdzi paņēma daudz naudas arī kapā, ja tā var teikt. Būtībā cilvēki savu nopelnīto naudu ieguldīja sava veida mākslā, jo katra kapliča ir arhitektonisks mākslas darbs. Bagāts vai ne, tas ir divējs jautājums, ne visu tajā laikā varēja izmērīt naudas daudzumā, jo – ja dzimtas zars bija liels, tad bieži šāda dzimta bija arī gana turīga, līdz ar to arī celtne tika veidota liela un grezna. Ja dzimtas zars ir neliels, attiecīgi arī turīgums parasti bija mazāks un, protams, arī kapliča bija mazāka un ne tik grezna. Tajā pašā laikā celtnes mazāku izmēru nereti kompensēja, piemēram, sienu gleznojumi un dažādu veidu sienu vai metāla konstrukciju rotājumi," stāsta restaurators un vēl piebilst, ka tolaik teju visas lietas izgatavoja ar domu, ka tās saglabāsies ilgu laiku.
"Ja neuztaisi tās savas mūža mājas tādas, ka piederīgie nākamo paaudžu laikā var atnākt pie tevis, – kā tad tevi atcerēsies tavi pēcteči? Tolaik cilvēkiem bija svarīgi, ka viņu vārds ir nozīmīgs ne tikai dzīves laikā, bet arī pēc viņu nāves. Nereti bija tā, ka cilvēks jau dzīves laikā īstenoja savu nākamo mūža māju projektu un arī būvniecību, kam pats sekoja līdzi. Mūsdienās šī dzīves filozofija ir krietni mainījusies."
PAZEMES "PILSĒTA"
Lielo kapu teritorija vēl nav pilnībā izpētīta, tomēr skaidrs, ka šeit ir daudz pazemes velvju, no kurām daļa padomju laikos aizbērtas, stāsta Našeniece. Daļa joprojām ir zem redzamām vai ar augsni apbērtām akmens zemes plāksnēm. Par kapenēm ir skaidrs: ja ir mauzolejs, proti, augšējā daļa, tad ir kapenes pazemē. Ir, protams, pāris izņēmumu, bet izmūrēta kvadrātveida velve vienam apbedījumam vai ar plauktiem vairākiem apbedījumiem ainavā teju nav redzama. "Būtībā ir lielāks vai mazāks risks, ka kādā brīdī kopšanas tehnika var iegrūt kādā no pazemes kapeņu daļām, tādēļ esam pateicīgi par visu, ko Rīgas meži veic ar roku tehniku," situāciju no praktiskās puses iezīmē Našeniece. Zemes plāksnes pārsvarā ir vācbaltu tradīcija, taču kapos ir dažas plāksnes ar latviskiem uzvārdiem, piemēram, teātra darbiniekam Robertam Tautmīlim-Bērziņam un XVIII gadsimta liģeru vecākajam Jēkabam Krastiņam (Jacob Krasting).
KAPI KĀ PASTAIGU VIETA
Kā mēdz minēt XIX gadsimta Rīgas prese, jau tad cilvēki mēdza uz Lielajiem kapiem doties ne tikai kopt savu tuvinieku kopiņas, bet arī pastaigāties, pabarot vāveres un satikties. Tā bija zaļā pasaule ar kokiem. Vienlaikus tā bija arī sava veida ekskursija, kuras laikā tika aplūkoti kapos esošie pieminekļi un kapličas. Jau tolaik tā bija zināma veida pilsētnieku rekreācijas vieta, sevišķi, ņemot vērā, ka pilsētas parki bija jauniekārtoti un vēl diezgan pliki, bet apkurei daudz tika izmantotas ogles, kas attiecīgi arī būtiski piesārņoja pilsētas gaisu.
Taujāta, ko vispār darīt ar Lielo kapu teritoriju šobrīd, ka tā īsti nav ne kapi, ne parks, Našeniece saka: "Sekojot britu vēsturisko XIX gadsimta kapu tradīcijai, man šī vieta ir parka kapsēta vai kapsētas parks. Proti – tik ilgi, kamēr tas ir iespējams, tā ir kapsēta, pēc tam pārtopot par zaļu atpūtas un pārdomu vietu ar skaistiem aizgājēju piemiņas objektiem. Pārtapšanas laikā ir svarīgi saglabāt cieņu pret aizgājēju piemiņu un darīt visu, lai saglabātu vēsturiskās liecības un vērtības. Šis ir zaļais, skaistais dvēseļu dārzs, kurā arī mēs, dzīvie, meditējam un atpūšamies no pilsētas."