Talkas mūsu saimnieciskajā dzīvē ir bijusi sena paraša, tā 1938. gadā vēsta laikraksts Mūsu Mājas Viesis. Talka stiprinot ne tikai kaimiņu draudzīgās attiecības, bet līdzot pat "tautas vienības stiprināšanā". Talkas daudzinātas arī dainās. Sākotnēji tās attēlotas kā iespēja atkal satikt bāliņus un māsiņas, kurus izšķīrušas precības, taču ar laiku talkām pievienojušies arī citi radi un kaimiņi. Tiesa, agrāk populārākas acīmredzami bijušas siena, kulšanas un līdumu līšanas talkas. Taču tagad, mainoties cilvēku saimniekošanas veidam, tādā sasniedzamas pieredzes attālumā palikusi vienīgi kartupeļu talka. Siena kaudzes vairs teju nav manāmas Latvijas ainavā, tātad vairs nav nepieciešamība arī pēc gana apjomīgajām siena talkām. Labības pļaušanas talkas vispār, visticamāk, palikušas tikai folkloras krātuves kartotēkās un digitālajos arhīvos. Un kurš gan vispār mūsdienās līdz galam zina, kas ir un kā izpaudušās līdumu līšanas talkas?
Turpretī kartupeļu talka vēl piedāvā iespēju atcerēties stāstu par latvieti kā zemnieku tautas pārstāvi. Turklāt nu arī lauki vairs nav tik milzīgi un vagu galu nesaredzami, tāpēc principā var teikt, ka kartupeļtalka tāds tīrs prieks vien ir (jo tajos lielajos un rokām neaptveramajos laukos taču visu dara traktori).
Pārliecinoši populārs
Lai audzētu kartupeļus pašu patēriņam, nekāda īpaša atļauju kārtošana nav vajadzīga. Tāda nepieciešama vienīgi tad, ja tupeņus ir plānots pārdot. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktora vietniece Iveta Ozoliņa gan uzsver, ka svarīgi būtu sēklas kartupeļus iegādāties no sēklaudzētājiem. Piemēram, ar lielveikala vai tirgus tupeņiem augsnei var atnest arī nevēlamas slimības un kaitēkļus. "Tāpat, ilgstoši audzējot savu pavairotu sēklas materiālu vairākus gadus vienā vietā, ir liela varbūtība savairot slimības. Kartupeļus vēlams audzēt katru gadu citā vietā. Un jāpievērš uzmanība, vai nemainās bumbuļu garša un forma. Ja mainās, tas nozīmē, ka šķirne zaudē savas īpašības," skaidro Ozoliņa.
Ministrijā arī norāda, ka Latvijā ir liels kartupeļu šķirņu klāsts (63), un, lai gan filma uzņemta tikai par divām – Lauru un Vinetu –, noteikti nevar teikt, ka tupeņi Latvijā savu zvaigžņu statusu jebkad būtu zaudējuši. Pirms kāda laika kādam gan varbūt jau sāka šķist, ka kartupeļi kļuvuši par apnicīgu maltīti vairākas reizes dienā, taču tad uzradās visādi rīsi un pastas, un vēlāk jau bulguri un lēcas. Nu un tad jau vēl tas keto trakums un vēlme izvairīties no ogļhidrātiem.
Taču kartupeļus audzē aizvien, un agrā rudenī tā vien gribas atkal atrast to zemes smaržu, kāda iespējama vienīgi kartupeļu laukā. Citur to nesaost. Bet kur atrast kartupeļu talku, ja pašu ģimenē tādas īsti vairs nerīko? Protams, tviterī. Tā nu mēs gluži nejauši ļāvāmies kādas nepazīstamas Noras aicinājumam un devāmies uz Cēsu pusi – Vaives pagasta zemnieku saimniecību Jaun-Ķēsas, kurās saimnieko Noras vecāki Atis un Andra Kalniņi.
Ar Džapiņas svētību
Saimniecībā mūs sagaida saimnieces Andras māsa. Talcinieki jau esot kartupeļu laukā, taču mums esot obligāti jāsēžas pie brokastu galda, kuru rotā kādas sešas dažādas plātsmaizes. Tā nu reiz esot Jaun-Ķēsu kartupeļu talku tradīcija. Šis ir pirmais rudens, kad plātsmaizes vairs necep Andras mamma Meta Mauriņa, kuru ģimenē visi mīļi dēvējuši par Džapiņu. Pēdējos gadus kartupeļu talka šeit organizēta augusta pēdējā nedēļas nogalē, taču šoreiz tad svinētas arī Noras māsas Madaras kāzas, kura no Kalniņas nu kļuvusi par Kļaviņu. Ģimenē joko, ka Džapiņa gan nebūtu pieļāvusi, ka kāzu dēļ tiek pārcelta kartupeļu rakšana – drīzāk tad jāpārceļ būtu kāzas.
Vecmāmiņa pavasarī aizgājusi citā saulē, 95 gadu vecumā. Tad nu plātsmaižu tukšums bija jāaizpilda palicējiem. Tiesa, SestDiena novēroja, ka Džapiņa vēl aizvien ir klātesoša, jo ik pa laikam kāds viņu atceras un piemin stāstos.
Kartupeļu lauks Jaun-Ķēsās šogad slejas visaugstākajā zemnieku saimniecības punktā – Rauņa kalnā –, un kartupeļi šajā pleķītī aug pirmo gadu. Atis rāda uz plašajiem laukiem, kas novietojušies Vidzemes augstienē, un skaidro, ka šeit grūti atrast kādu daudzmaz līdzenu pleķi kartupeļu laukam – visur kalni un lejas. Kopumā saimniecības rīcībā ir 40 hektāru zemes, bet līdzena pushektāra ar visu to īsti nav.
"Saimniekošana nav vienkārša, jo zemes sastāvs mainās. Vienā galā ir māls, bet otrā galā ir kaut kas kūdrveidīgs. Un visam apakšā te ir lielas māla ieguves," skaidro saimnieks. Māla pakalnus un to, kā veidojušies Vidzemes kalni, šeit savulaik pētījuši pat Latvijas Universitātes ģeologi.
Tradīcijas svarīgas
Kāda zeme patīk kartupeļiem? Atis zina stāstīt, ka tiem vajag kaut ko vieglu, māls noteikti neesot tas, kas palīdz augt. Tiesa, arī tīra smilts neder, tajā tikai priedes augot.
Mūsu sarunu ik pa laikam pārtrauc kāds talcinieks, lai gūtu apliecinājumu tam, ka darbības tiek veiktas pareizi, un arī pirmie SestDienas novērojumi liecina: tas, ka kādreiz esi piedalījies kartupeļu talkā, vēl nenozīmē, ka to proti un dari atbilstoši konkrēto saimnieku vēlmēm. Proti, kā izrādās, pieejas var būt visai atšķirīgas. Jaun-Ķēsu saimnieki katram talciniekam izdala vismaz divus grozus, un kartupeļi tiek sašķiroti (lielie – vienā grozā, mazie – otrā) jau uzreiz vagās. Manas bērnības talkās visi vienas šķirnes tupeņi nonāca vienuviet, un vecmāmiņa rudeņos pagraba priekšā agrāk pavadīja daudzas dienas, lai bagātību sašķirotu atbilstoši mērķiem: kas būs cūkām, kas cilvēkiem, kas tiks pataupīts sēklai.
Jāpiebilst, ka Jaun-Ķēsas ir bioloģiskā saimniecība un tās pamatnodarbošanās ir gaļas liellopu audzēšana. Lai gan platība ir liela, tomēr reljefs iespējas saimniekot ierobežo. Ja varētu dzīvot no ainavas uzturēšanas, tad gan Kalniņi būtu ļoti bagāti – acīm te ilgi, ilgi ir ko meklēt, turklāt uz visām debesu pusēm.
Atis pats šeit ir ieprecējies. Viņa vecāki un vecvecāki bijuši mežkopji, bet sievas Andras ģimene ar lauksaimniecību šajā pusē nodarbojas jau vairākās paaudzēs. Tātad kartupeļu stādītāji un racēji kopš iepriekšējā laika. Kā atšķiras šodienas kartupeļu talka no tās, kas bērnībā? Atis vēl atceras, ka tēvs izmantojis divu zirgu iejūgā esošu kartupeļu rokamo mašīnu. Zirgus viņš izmantojis arī savās jaunajās mājās. Vēl tagad atceroties, kā padomju laikā aizņēmies no kaimiņiem bērīšus, lai tiktu pie kartupeļiem. Ir bijuši arī tik slapji gadi, ka mašīnas nav derējušas un kartupeļi jārok ar dakšu.
Līdz ar neatkarību arī Kalniņu saimniecībā sāka parādīties atsevišķas tehnikas vienības. Šobrīd gan talkas darbos ar traktoru palīdzot kaimiņš. Te arī svarīgi piebilst, ka traktoristi un zirgu īpašnieki visos laikos bijuši svarīgas personas.
Manas bērnības talkās traktorists bija atslēgas figūra. Vai un kad viņš atbrauks? Vai nebūs saplīsis kartupeļu racējs? Un vai mājās ir polšs, kas tajos laikos bija vērtīga valūta. Agrīnākos padomju laikos liela nozīme bijusi arī zirgu pieskatītājam. Kuru zirgu no nu jau nacionalizētajiem un kolhoza īpašumā esošajiem viņš piešķirs privāto lauciņu vajadzībām – to veiklāko vai klibāko? Un kurā laikā? Arī šos jautājumus varēja risināt ar dažādiem dzērieniem un citiem labumiem.
Laura vai Vineta?
"Talka mums ir izveidojusies kā tāds jauks kopā pabūšanas brīdis," saka Atis. Neesot gan arī tā, ka kartupeļus stādot tikai tādēļ, lai būtu talka. Tāda izklaide būtu par dārgu, un tad no dalībniekiem būtu jāprasa samaksa. Tiesa, arī šeit izmēģināta festivāla pieeja – gan bez dalības maksas. Nora savulaik strādājusi reklāmas aģentūrā, un stilīgie Rīgas centra reklāmisti tad nu aizrautīgi metušies vagās. Toreiz vēl pilsētas bērni esot pa kluso uz cūkām jājuši. "Viņi to slēpa, bet tā baigi aizdomīgi smirdēja. Prasīju: ko tad jūs darījāt? Tad atzinās. Mēs tā priecājāmies, ka tās cūkas nebija viņus sakodušas," atceras Nora.
Nu gan saimniecībā cūku vairs nav. No tām bija jāatvadās cūku mēra dēļ.
"Saimniekošana jau daudz ko prasa. Ir mirkļi, kad šķiet, ka neko nepaspēj. Bet tad ir tādi brīži kā šis, kad kalna galā apstādini traktoru, paskaties apkārt, dvēselei paliek silti un var turpināt strādāt. Kaut kāds zemnieku gars jau iekšā ir no senču senčiem," domā Atis. Viņš pats daudzas lietas par to, kā saimniekot, mācījies no sievasmātes un nepiekrīt domai, ka varbūt nopirkt kartupeļus būtu izdevīgāk nekā ņemties pašam savā laukā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!