Ar dzīvajiem pie mūžam dzīvajiem

Tā kā drusku pēc miskastes smird/ tā kā dzejoļus skanam dzird/ cik nelaimīgi tie visi kas turas/ pie šitās kalpu literatūras – reiz rakstīja Klāvs Elsbergs. Varbūt viņš šīs rindas uzrakstīja kādā šaubu brīdī vai spalvas brāļu un māsu lasīto tekstu literārās kvalitātes nomākts – to mēs skaidri nezinām, un, tā kā dzejolis Klāva izlasē iekļauts pēc viņa nāves, nezinām arī, vai viņš pats to būtu licis savā krājumā. Katrā ziņā divi populāri televīzijas žurnālisti Marta Selecka un Gustavs Terzens (kura radošajā biogrāfijā ir arī spēlēšana vienā ansamblī ar Klāva Elsberga dēlu) ir apņēmušies pierādīt, ka latviešu literatūra ir ļoti interesants un sarunas vērts temats. Vienreiz jau viņiem lieliski izdevās līdzīga pierādīšana, kad brīdi pēc krīzes abi nolēma neiet tobrīd medijos valdošā "vissirslikti" diskursa pavadā, bet parādīt, ka Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri grūtību priekšā nesāk ar vainīgo meklēšanu ārpus sevis, bet dara lielas lietas un dzīvo laimīgu dzīvi. Raidījumu ciklam Te! bija fantastiski liela auditorija, vairāk nekā TV Panorāmai. Tagad no 24. janvāra ceturtdienās plkst. 19.30 LTV1 un Replay.lv būs skatāms Seleckas izlolotais abu (un vēl režisora Uģa Oltes) jaunais simtgades projekts Literatūre.

Deviņi ceļojumi ar latviešu literatūras klasiķiem un dzīvajiem klasiķiem. Marta apceļos Latviju kopā ar rakstniekiem, kuri katrs stāstīs par kādu izvēlētu klasiķi, Gustavs ceļos atsevišķi, izmantojot klasiķu grāmatu tekstus par ieganstu sarunām ar satiktajiem ļaudīm. Projekta pirmajā vilcienā tie būs deviņi autori – Andris Akmentiņš (viņš arī projekta trāpīgā nosaukuma autors!) dosies uz Valmieru un pievērsīsies Pāvila Rozīša darbam Valmieras puikas, Gundega Repše pārstaigās Annas Brigaderes apvidu Tērvetē, Inese Zandere rādīs Raiņa vietas Sēlijā, Ronalds Briedis Rīgā urbānosies ar dzejnieci Montu Kromu, bērnu grāmatu rakstniece Luīze Pastore ar laikazobu testēs Zentas Ērgles Grīziņkalnu, Guntis Berelis Ķegumā ies pa Regīnas Ezeras takām, Inga Žolude ķersies pie Jāņa Poruka, Toms Treibergs – pie Andreja Kurcija.

Literatūres pirmajā tūrē rakstnieks Jānis Joņevs dosies uz Neretu pie Jāņa Jaunsudrabiņa, kura Baltā grāmata esot iedvesmojusi Joņevu sarakstīt "melno grāmatu" – viņa pirmo un ļoti populāro romānu Jelgava 94. Starp citu, kad Martas Seleckas 11 gadu vecais dēls lasījis Jelgavu 94, viņš esot bijis diezgan pārsteigts par faktu, ka Joņevs vēl ir dzīvs, jo viņam 1994. gads liekas kā tāli aizlaiki. "Viņš Jelgavu 94 lasīja kā pasaku par viduslaikiem, kad bērni skolā drīkstēja dzert un pīpēt," saka Marta, bet Gustavam ir vēl viena versija: "Varbūt tavam dēlam šķita, ka Joņevs raksta tik labi, kā raksta tikai miruši autori." Gan Marta, gan Gustavs dievojas, ka raidījums nav cēlies tikai no viņu abu vainas apziņas par nepietiekami nopietnu attieksmi pret obligātās literatūras lasīšanu skolā.

Kad dzima Literatūres ideja?

M. S. 2017. gada novembrī, un pagājušovasar filmējām.

G. T. Formāta ziņā jaunais raidījums ir pats sarežģītākais, izaicinošs, arī darba apjoma ziņā, kas visiem jāiegulda. Daudz teksta jāpārstrādā, un viss jāpakārto raidījuma vadlīnijai. Piemēram, ja Marta iet ar šolaiku rakstnieku pa tolaiku rakstnieka takām, man ir jāizlasa abi un jārada mazas mizanscēnas atbilstoši režisora virsuzdevumam. Un tad režisors vienā brīdī tev piezvana un pasaka: "Tā, to iešanu pa sētām neņemam, paņemam citu leņķi..." Ārprāts, es jau kādas deviņas epizodes esmu uzfilmējis, visa diena pagājusi, bet man nu vajadzēs iet citu taku. Tas nozīmē, ka es nedrīkstu to rakstnieku darbus lasīt pa diagonāli, man viss ir jālasa ar palielināmo stiklu. Piemēram, nedēļas laikā rūpīgi jāizlasa gan Andra Akmentiņa romāns Skolotāji, gan Pāvila Rozīša Valmieras puikas. Man nepatīk lasīt ātri, man patīk izgaršot, lai pie tā darba es atgriežos tikai tad, ja gribu atgriezties, nevis tad, ja neesmu pirmajā reizē kaut ko sapratis. Pagājušajā vasarā katru piektdienu, kad filmējām, stundu pirms izbraukšanas es vēl modos un pārlasīju.

M. S. Vispār raidījumu bijām domājuši rādīt jau septembrī, bet Latvijas Televīzija piedāvāja labāku variantu, sākot no šā gada janvāra, jo pagājušajā rudenī raidījums visu simtgades raidījumu masā vienkārši pazustu.

G. T. Toties filmējot mums neviena diena nebija apmākusies!

Jā, es savā mūžā otru tik garu vasaru neatceros.

G. T. Tagad ziemā varēsim skatīties Literatūri un atcerēties, cik skaista simtgades vasara bija.

Pirmajā brīdī rodas aizdomas, vai tik jūs veidot šādu raidījumu nemudina vainas apziņa par nepietiekami nopietnu attieksmi pret obligāto literatūru skolā.

M. S. Jā, tas arī.

G. T. To nevar neatzīt!

M. S. Man vispār literatūras stundas skolā paslīdēja garām. Nepelnīti. Mūsu iepriekšējos ceļojumos mēs paši sākām izjust nepieciešamību pēc vēl kāda, apslēptāka un dziļāka līmeņa par "ko tu redzi" un "ko tu ēd" līmeni. Literatūra ceļojumu padara vērtīgāku.

Vai tagad obligātā literatūra skolās vēl ir?

M. S. Ir.

G. T. Es dzirdēju, ka gribot samazināt literatūras stundu skaitu. Tas nu gan būtu noziegums!

M. S. Mūsu raidījums nebūs kā matemātika matemātiķiem, tas ir domāts cilvēkiem, kuri varbūt literatūras stundās kaut ko palaiduši garām. Parasti jau cilvēks vakaros neņem un nepārlasa Raiņa kopotos rakstus, bet ar Inesi Zanderi mēs tā darījām, un mums pašiem tas bija interesants piedzīvojums.

G. T. Literatūras lasīšanas gribēšana nevar rasties piespiedu kārtā.

Tad jau iznāk, ka obligāto literatūru nevajag.

G. T. Literatūru vajag atklāt!

M. S. Man no obligātās literatūras bija trauma. No Baltās grāmatas obligātajā literatūrā bija salikti skumīgie fragmenti – kur bagātnieka dēliņš viņas skolas Otiņš uzbrūk Jancim un tamlīdzīgi. Bet tagad pārlasu Balto grāmatu un atklāju, ka tā ir ļoti asprātīga un arī dzīvespriecīga. Turklāt tie visi rakstnieki, ar ko ceļosim, ir mūsējie!

G. T. Man vispār ir apriebies dzirdēt jautājumus: "Vai mums ir savs Hemingvejs?" "Vai mums ir savs Dostojevskis?" Nē, mums ir savējie – Blaumanis, Skalbe... Kad lasi Marģera Zariņa Viltoto Faustu, vienkārši mati stāvus ceļas no tās izveicības, ko ar valodu var izdarīt! Vai, teiksim, mūsdienās uzrakstīt tik piesātinātu darbu kā Māra Bērziņa Svina garša!