Kas tas par ērmu? Vai tad tās ir klavieres?! – satrūkstas tie, kuri pirmo reizi ierauga Dāvida Kļaviņa meistardarbus, taču tie kļūst arvien iecienītāki mūziķu vidē. Dzimis un uzaudzis Vācijā, Kļaviņš jau 16 gadu vecumā izlēma kļūt par klavieru būvētāju. Pamatizglītību guvis pie toreiz lielākā Vācijas klavieru ražotāja, firmas Schimmel Pianos Braunšveigā, viņš 1976. gadā nodibināja savu pirmo uzņēmumu Bonnā un specializējās vecu klavieru remontēšanā. Pētot vecos instrumentus, Kļaviņš nācis pie atziņas, ka klavieru attīstība jau vairāk nekā gadsimtu ir nepamatoti apstājusies. Viņš sāka domāt par jaunām konstrukcijām.
Jau 1987. gadā Kļaviņš Bonnā publiski prezentēja modeli 370 – divstāvu koncertklavieres, kuras ir 3,7 metrus augstas. Milzīgās klavieres pat tika ierakstītas Ginesa rekordu grāmatā (Vācijas izdevumā), tomēr pagāja 25 gadi, pirms šis un citi viņa konstruētie instrumenti sāka gūt plašāku ievērību. Tagad ziņas par Kļaviņa neparastajām klavierēm strauji izplatās internetā, sociālajos tīklos, un arvien
vairāk pianistu, bet jo īpaši komponisti, interesējas par šī instrumenta iegādi. Komponistam Jānim Lūsēnam izgatavotais Una Corda ir desmitais, savā ziņā jubilejas eksemplārs. Viņš to izmantos savā jaunajā, apcerīgi personiskajā instrumentālās mūzikas koncertprogrammā Aiz… Mūzika vēlā vakarā, kas šovasar augustā izskanēs koncertos Latvijas skaistākajās baznīcās. Savukārt ražotnē Klavins Piano Manufaktura Kft. Ungārijā top jau nākamais pārsteidzošais jaunums – koncertklavieres 450. Tas būs jau 4,5 metrus augsts instruments, ko paredzēts izvietot vienā no Berlīnes slavenā Funkhaus koncertzālēm.
Kā vispār nonācāt līdz tik retai profesijai? To kaut kur māca?
Es piedzimu Bonnā astoņu bērnu ģimenē. Mani vecāki bija muzikāli cilvēki. Tēvs, garīdznieks, kaut cik spēlēja vijoli, māte – klavieres. Tēvs ierosināja, lai es kļūstu par vijoļbūvētāju, un aizveda pie pazīstama meistara, taču viņam tobrīd nebija iespēju paņemt mani par mācekli. Toties klavierbūvētāji gan izmisīgi meklējot sava darba turpinātājus. Mani tas ieinteresēja. Uzreiz ķēros vērsim pie ragiem: aizrakstīju Steinway un Schimmel Pianos. Steinway atteica, bet Schimmel Braunšveigā mani aicināja uz sarunu un pieņēma. Sāku izglītību sešpadsmit gadu vecumā. Pēc tam divus gadus strādāju klavieru veikalā Bonnā par tehniķi un skaņotāju. Tolaik, 70. gadu vidū, ekonomika Vācijā rullēja un pārdevēji uzstājīgi tirgoja jaunās, dārgās klavieres. Bet par vecajām rauca degunu. Es atklāju, ka tā ir brīva niša – sākt remontēt un restaurēt vecās klavieres. Drīz sapratu, ka vecās klavieres ir daudz labākas par jaunajām, kādas būvēja pēc Otrā pasaules kara. Veco instrumentu restaurācija ir gan ekonomiski izdevīga, gan ir daudz interesantāks darbs, nekā vienkārši pārdot jauno produkciju, visu laiku ir jāpēta un jāmācās. 1976. gadā Bonnā nodibināju savu pirmo uzņēmumu.
Mācību laikā man teica, ka klavieru pasaulē viss jau sen ir izdomāts, sadalīts un sakārtots, tur vispār nav ko jaunu domāt un mainīt: ir un būs, kā ir! Tas mani ļoti aizkaitināja, jo biju atklājis, ka Steinway instrumentiem ir būtiskas problēmas, īpaši pianīnam. Savā toreizējā naivumā un entuziasmā uztaisīju mazu sarakstiņu un iedevu šefam uz Frankfurtes mūzikas izstādi, lai parunājas ar slavenās firmas priekšniecību. Jutos pacilāts un cerēju, ka tikšu aicināts palīgā, taču saruna bijusi ļoti īsa. Tiklīdz izskanējis vārds "uzlabojumi", Steinway pārstāvis pateicis: "Te nekas nav uzlabojams." Neviens jau neapstrīd to, ka instruments ir solīds un labs, bet pateikt, ka te nekas vairs nav uzlabojams un ceļš ir beidzies?! Mēs taču zinām, ka pasaulē viss attīstās un nekas nepaliek, kā bija vakar. Pēc dabas esmu analītisks cilvēks un sapratu, ka man jāiet savs ceļš. Sāku attīstīt savas idejas. Mans pirmais lielais darbs bija modelis 370.
Pētot veco, nonācāt pie principiāli jaunā?
Mērķtiecīgi, lēnām pētīju, kādi ir skaņu ietekmējošie faktori. Kad biju tā nostrādājis desmit gadus, pieņēmu lēmumu visas savas zināšanas veltīt pilnīgi jauna, unikāla instrumenta radīšanai. Starp citu, Una Corda princips nav jauns, arī pašas pirmās vēsturiskās klavieres bija vienstīgas instruments. Laika gaitā, kad koncertus sāka apmeklēt arvien plašāka publika, tik kluss instruments vairs nederēja. Klavierbūves industrija mākslinieku un koncertu jauno prasību dēļ sāka domāt, kā padarīt klavieres skaļākas. Tā pakāpeniski radās mums labi pazīstamais koncertflīģelis. Līdz pat šim brīdim galvenais kritērijs bijis klavieru skaļums, savukārt daudzi klienti veikalā Vācijā man vaicāja, vai varu tās noklusināt. Jau tad gribēju šajā lietā ko darīt, bet tad man vēl nebija konkrētu iespēju. Tagad, ieklausoties potenciālo klientu vēlmēs, ir jau daudz citu jaunu ideju. Dažas ir pilnīgi trakas. Ceļojošs amerikāņu mūziķis vēlas veloklavieres (divriteņklavieres), lai var apstāties un spēlēt. Tā viņš vēlas apceļot visu ASV no rietumkrasta līdz austrumkrastam. Šobrīd viņš savam velosipēdam ir piekabinājis Yamaha un vaiga sviedros minas. Man šādas, kreatīvas idejas patīk – veloklavieres būs!
Visu sarunu ar klavierbūvētāju Dāvidu Kļaviņu lasiet 2.-8.jūnija žurnālā SestDiena!