Cieņas cena

Satversmes tiesa (ST), atbildot tiesībsarga pieteikumam, nule pasludinājusi spriedumu lietā par garantēto minimālo ienākumu (GMI) līmeni. Proti, tiesa pateikusi, ka tas neatbilst Satversmei, un uzlikusi par pienākumu Saeimai un valdībai to pārskatīt un izveidot pamatotu GMI metodoloģiju. Tā teikt, lai nav tā, ka skaitlis, kādā apjomā valsts un pašvaldība garantē atbalstu tiem, kas vismaz uz laiku paši nespēj nodrošināt sev pamatvajadzības, tiek noteikts, vienkārši paceļot gaisā pirkstu un sajūtot, no kuras puses pūš vējš. Šobrīd, mēģinot noskaidrot, vai un kam būtu jābūt šādā GMI sākumkomplektā, SestDiena konstatēja, ka tāda saraksta patlaban nav un jau minētais skaitlis tik tiešām top kā "politiska vienošanās". Aprēķinu, ko tad par 64 eiro viens Latvijā dzīvojošais var vai nevar izdarīt, gluži vienkārši nav. Konstitucionālo tiesību eksperts un Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps, SestDienai komentējot ST spriedumu, ir skarbs: ".. tas ir sen vajadzīgs spriedums, un tas ir tas iemesls, kāpēc ST vispār pastāv. Jautājums, kāpēc šajā punktā esam tikai tagad, jo sociālo tiesību eksperti uz to ir norādījuši jau kopš 2008. gada."

Sociālās tiesības vrs. politika 

Pēc sprieduma publiskajā telpā varēja novērot dažādas reakcijas. Sarunās un diskusijās ap šo jautājumu izskanēja gan visnotaļ pamatoti, gan gluži vienkārši pārdomu vērti un interesanti jautājumi. Piemēram, vai un kā valstij ir jāgarantē cilvēka cieņa? Varbūt tad jāgarantē arī laime un mīlestība? Vai gadījumā nav tā, ka izvēle par to, cik lielā apmērā valstij ir jānodrošina indivīdu vajadzības, ir politiskās izšķiršanās jautājums un ST tagad nevietā ir nodarbojusies ar politisko virzienu noteikšanu?

"Atbilstoši Satversmei Latvija ir sociāli atbildīga valsts un cilvēka cieņa ir vērtība," atgādina Pleps un paskaidro, ka šie divi jēdzieni nav tikai kaut kāda deklaratīva frāze un tie paredz arī valsts pienākumu gādāt par vājākajiem. Tātad – tā nav tikai tāda partijiska politika, kur viens spēks uzstāj, ka visa nauda jāatņem bagātajiem un jāatdod nabagajiem, savukārt cits atgādina, ka katrs pats savas laimes kalējs, un tad vēlētāji netieši, piedaloties vēlēšanās, pasaka, kādu politiku viņi vēlētos turpmāk. (Jāpiezīmē gan, ka šis ir tāds ideālais skatījums, jo līdz šim nav dzirdēts, ka priekšvēlēšanu debašu fokusā, no tiesas, būtu ideoloģiski jautājumi.) Taču vai pēc šī sprieduma ir skaidrs, cik lielā apmērā valstij ir jānodrošina mazāk aizsargāto iedzīvotāju sociālās tiesības?

Leģitīms ir skaidrojums, ka tas ir saistīts ar valsts budžeta iespējām, taču, kā akcentē Pleps, tas nevar būt attaisnojums, lai valsts Satversmē garantētās tiesības tiem, kam tas vajadzīgs, nenodrošinātu. "ST spriedums ir kā laba ceļakarte, izstrādājot metodiku, jo [GMI] apjomi nevar būt atkarīgi no tā, kā pašvaldības ir gatavas vienoties," atgādina Pleps. 

Skaitļi un Satversme

"Ceļakarti" tālākajam darbam ST spriedumā saredz arī tiesībsargs Juris Jansons, kuram SestDiena vaicāja, ko tad šāds spriedums nozīmē, kopīgi cenšoties apzināt iespējamos minimālo vajadzību sarakstus. 

Jansons atgādina: ST pateikusi, ka konkrētais GMI (64 eiro) neatbilst ne Satversmes 1., ne 109. pantam, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu, vecuma, darba nespējas un citos likumā noteiktajos gadījumos. "Ja mēs skatāmies kopsakarā ar Satversmes 1. pantu, no kā arī izriet sociāli atbildīgas valsts princips, kas tiek pastiprināts arī Satversmes ievaddaļā, tad viena no pamatvērtībām ir arī cilvēka cieņa. Turklāt mēs savus pieteikumus un prasījumus esam balstījuši arī uz dažiem starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem, piemēram, uz Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas diezgan konkrēti pasaka, kas valstij ir jānodrošina," skaidro tiesībsargs.

Jāpiezīmē, ka no 2013. līdz 2017. gadam GMI bijis nemainīgs: 49,80 eiro jeb 35 lati. No 2018. gada tas bija noteikts 53 eiro apmērā, savukārt no šī gada janvāra tas ir 64 eiro mēnesī. Vēl arī svarīgi piebilst, ka šie 53 vai 64 eiro, nenozīmē, ka tieši šāda summa cilvēkam tiek arī izmaksāta. GMI pabalsta lielumu trūcīgai ģimenei vai personai aprēķina kā starpību starp valsts noteikto GMI līmeni katram ģimenes loceklim un ģimenes kopējiem ienākumiem.