Vienā ziņā tas, ka Latvijā nav kaut cik jūtamu zemestrīču, ir slikti, jo zemestrīces visuzskatāmāk rāda, cik labi ir būvētas ēkas. Cik labi ēkas uzceltas, mēs uzzināsim tikai pēc nākamās zemestrīces, – tā par celtniecību saka seismiski aktīvajās zonās. Droši vien zemestrīce palīdzētu mums tikt vaļā no daža laba attīstītā sociālisma laikā celtā mikrorajona un vietā uzcelt kaut ko skaistu, iederīgu un drošu. Visādi citādi tomēr varam tikai pateikties mūsu tālajiem senčiem par to, ka viņi apmetās vienā no drošākajām, dabas spēku mazāk kratītajām un purinātajām vietām pasaulē. Atšķirībā no kara, kuru, tāpat kā zemestrīces postu Turcijā un Sīrijā, pašlaik vērojam attālināti, bet zinām, ka tas Latviju ir pārstaigājis ne reizi vien un var ķert arī nākotnē, zemestrīces latvietis var izjust tikai tad, ja aizbrauc uz kādu seismiski aktīvu vietu (tieši tā zemestrīci uz savas ādas izjuta Dienas darbinieki 90. gadu pašā sākumā, kad Diena ar čarterreisu bija aizdevusies uz Čegetas kūrortu Ziemeļkaukāzā spriest par laikraksta nākotni. Toreiz viss beidzās ar lampu drebēšanu numuros un izskriešanu laukā no viesnīcas kopā ar segu, redzot, ka tā dara citi viesnīcas iemītnieki, kuri no pieredzes zināja, kas ir zemestrīces un kā tādā brīdī jārīkojas). Nebūt ne visas zemestrīces ir postošas, tāpēc droši vien dažs labs Latvijas iedzīvotājs, kurš pabijis seismiski bīstamajās zonās, ir gan piedzīvojis zemestrīces grūdienu, bet nav to apzinājies, domādams, ka laikam ir vakarā par daudz iedzerts, ja šķiet, ka vīna glāze vai viesnīcas istaba sašūpojas. Taču spēcīgākās zemestrīces var radīt tādus postījumus, kādus vēl neviens cilvēka radīts ierocis nav spējis. To arī pašlaik pieredzam Turcijā un Sīrijā, kur 6. februāra rītā notika 7,7 magnitūdu stipra zemestrīce un pēc dažām stundām sekoja vēl viens spēcīgs pazemes grūdiens. Bojāgājušo skaits jau pārsniedzis 40 tūkstošu, jo zemestrīce notika biezi apdzīvotos rajonos, turklāt sākās 4.15 naktī, kad lielākā daļa cilvēku ir savās mājās. Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 18 kilometru dziļumā, otras bija vēl seklāks, tikai 10 kilometru.
Ja būtu iespēja kaut dažas stundas pirms zemestrīces paredzēt tās tuvošanos, tas ļautu vismaz mobilizēt glābšanas dienestus un glābt tūkstošiem dzīvību. Taču pagaidām iespēja paredzēt zemestrīces sākumu izskatās nereāla. Kāpēc tā, to un arī citus ar zemes drebēšanu saistītus jautājumus SestDiena uzdeva Latvijas Universitātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājam ģeoloģijas doktoram Jānim Karušam.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 23. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!