Paradoksāli – Oskara balvai nominētās filmas šoreiz nepiedāvā radikālus uzskatus, tomēr sarunas ap tām notiek izkāpinātā toņkārtā, tāpat kā pati balvas ceremonija, kas ASV prezidenta vēlēšanu gadā iezīmē ideoloģiskas pretrunas. Iemesli tam ir vairāki, tomēr arvien biežāk filmas tiek "instrumentalizētas" jeb padarītas par daļu no politiskās sarunas, vērtību sistēmas un argumentācijas atskaites punktiem.
MŪS APDRAUD ROZĀ!
Kino kopš tā pirmsākumiem ir ideoloģisks – tas nav īpašs pērnā gada atklājums. Taču šoreiz īpaši uzdzirksteļojusi Gretas Gērvigas Bārbijas/Barbie (2024) un Kristofera Nolana Openheimera/Oppenheimer (2024) pretstatīšana: kas izvēlas skatīties feministisku, liberālu izklaidi, kuras pamatā ir prece–lelle, un kas vēlas vēsturiski uzlādētu kino ar konservatīvu, nopietnu grimasi par vēsturisku personību, atombumbas tēvu? Personiski es ar simpātijām uzlūkoju Bārbenheimera kampaņu jūlijā un augustā, abas filmas ieplānojot kā vienotu seansu – viena filma un tās pieredze otru neizslēdz, ne tā?
Šobrīd atrodamies pasaulē, kurā dzimumlomas un pašu leļļu–elku kultūru apsmaidošu filmu dēvē par "fašismu, kurā valda sievietes, bet Kenam padodas laiskoties pludmalē". Šādas fantāzijas pieļaušana tiek traktēta kā bīstama. Tāpat bijušas kaismīgas diskusijas ap grieķu režisora Jorga Lantima fantasmagorisko darbu Nabaga radības/Poor Things (2023), līdzīga tipa disputiem ienākot arī vietējā publiskajā telpā: ja tev "patīk šī filma", tu neesi feministe un noliedz sieviešu tiesības.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 8. - 14. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!