Ko redzi, to havā. Ozols ir atgriezies

Ozolam, lūkojoties uz saviem pagātnes darbiem, sajūtas esot visādas. Tomēr esot tādas lietas, kas nenoveco.  "Rajons, piemēram. Tas no jaunības man paliks tāds timeless moments. Bet daudz kas, protams, tur ir smieklīgs. Neko 2005 klips – tas tā smaidu rada, kad tagad skatos. Ir, protams, kompozīcijas, ko es negribētu asociēt ar sevi, tomēr vēsture ir uzrakstīta."Kādam no tā visa aizsācējiem lietas jāturpina. Ozola jaunais albums Atpakaļ nākotnē šogad nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons, tāpat divi klipi – Superhaips un Atpakaļ nākotnē. Balvas tiks piešķirtas Latvijas Nacionālajā operā un baletā 15. martā, savukārt šonedēļ Ozols sācis savu Latvijas turneju.Kad pārspriežam dažu mums abiem pazīstamu Latvijas mūziķu pārdzīvojumus par savām neveiksmēm, Ozols saka, ka pats esot iemācījies visu uztvert ar vēsu prātu. "Tagad notiek cīņa par katru centimetru, jo informācijas ir nenormāli daudz. Hiphopa izpildītājs Džuzepe nesen atgriezās pēc desmit gadu pauzes un nevarēja morāli izturēt esošo situāciju. Vairs nav tā, kā 2000. gadā – iedod Igoram Lingam videoklipu, un, kā saka, "skatertju dorožka" ("paklājs tavā ceļā izrullēts" – krievu val.)."Par ļoti spēcīgu personu mūsdienu hiphopa andergraundā Ozols uzskata Ansi Kolmani. "Galvenais, ka ir tāds džeks kā Ansis, kas tās saknes un grožus tur tādā pareizā dairekšenā. Pārējais ir sekundāri – kāds izlec, kāds uzsprāgst, kāds tur izlido ārā, kādu radio sāk spēlēt, kādu nesāk. Es neteiktu, ka kāds saturiski spēcīgs projekts būtu aizgājis meinstrīmā."Ozols jau vairākus gadus ir kopā ar mākslinieci Evu Poņemecku, ar kuru saderinājies un gatavojas arī precēties. No iepriekšējām attiecībām viņam ir meita Naomi, kura tagad mācās sestajā klasē. "Viņa zina manu mūzikas virzienu, un es nezinu, vai pati tādu klausās, bet esmu dzirdējis, ka kaut kādas manas kompozīcijas viņai patīk. Noprot, ap ko lietas grozās. Kāds tas dairekšens būs, grūti teikt, es neko no savas puses pastiprināti nepiedāvāju. Izvēli tomēr bišķi ietekmē apkārtējā vide. Ja mēs ikdienā būtu kopā, viņa to kultūru labāk saprastu un tai pietuvinātos. Kā es sevi atceros tajā vecumā, mani ļoti ietekmēja cilvēki, kas bija apkārt. Kas apkārt, to tu arī havā (no krievu valodas – "ēd, ņem pretī") un tajā virzienā arī aizej – vienā, otrā vai trešā. Kad es mūzikai pievērsos, kulta džeki manā pagalmā bija pāris metālisti ar ļoti gariem matiem, kuri tur ar asinīm sešiniekus uz sienām krāsoja un tādā garā. Es ar viņiem tā kā pulcējos kopā, un braucām uz to mežu (nelegāls roka, īpaši smagās mūzikas, entuziastu saiets, saukts par Biržu – aut.) aiz trolejbusu galapunkta pie Gaiļezera slimnīcas. Tusējām tur. Sepultura es vēl havāju, man tas viss likās – jā. Metallica jau bija ļoti saprotama mūzika, bet Death vai Morbid Angel es jau vairs līdz galam tā kā īsti nesapratu.  Pēc tam aizgāju uz kaut ko pilnīgi citu – atradu mūziku, kas man bija stipri saprotamāka. Bija tāds zīmīgs moments, kad es ieraudzīju, ka Nirvana koncertā Cypress Hill uzstājas un kačka publikā no viņiem ir tikpat liela, tikpat liels grūvs. Es domāju, come on, kā tas var būt!? Ar vienu ausi sāku to visu klausīties un sapratu, ka kaut kas tajā visā bišķiņ ir, un tā arī aizgāja.Visu Ulda Rudaka rakstu par Ģirtu Rozentālu jeb Ozolu lasi žurnāla SestDiena 11.-17.marta numurā!