Nokāpjot pazemes valstībā, kaut kas birst no augšas. Izrādās, tās ir raganas, kas visiem ber virsū vistu spalvas. Ir trīs no rīta. Grupai Dagamba piedāvā šajā zemē izraktajā alā uzspēlēt, bet elektrības, kur pieslēgt sintezatoru un apskaņot čellus, nav. Sajūta kā viduslaiku karnevālā. Ir tikai klasiskās klavieres, un tās pašas bēdīgā stāvoklī. Pianists Dainis Tenis saka, ka labāk nē, bet čellists Valters Pūce pierunā, ka vajag tomēr pamēģināt. Jo arī pārējie – otrs čellists Antons Trocjuks un irāņu perkusionists Hamidreza Rahbaralams – var spēlēt akustiski. Skatītāji izvietojušies trijos līmeņos, un, mūsu mūziķiem par lielu pārsteigumu, iestājas pilnīgs klusums – visi uzmanīgi klausās, kā viņi spēlē.
Pēc katra skaņdarba publikas vadoņi jeb žūrija, kas arī izkrāsojusies un jocīgi saģērbusies, aicina visus paust savu attieksmi – atļaut turpināt vai patriekt ar kaunu, tomēr iepriekš jau sagatavotās olas un tomāti nelido – atskan grandiozas ovācijas, un cilvēki pieprasa spēlēt nākamo gabalu.
Tā "nomaukuši" vairākus skaņdarbus, līdz pašiem jau licies gana, bet publika vēl nav gribējusi laist viņus prom... Tādu puiši atceras vienu no spilgtākajiem piedzīvojumiem Glastonberijas festivālā Anglijā, kur viņi bijuši jau divreiz. Kā paši izsecinājuši, ir divi varianti, kā nokļūt šajā festivālā, – tikt tur spēlēt vai tīrīt tualetes. Dažus latviešus ar otro izvēli arī viņi tur esot satikuši, jo biļetes tiek izķertas dažu sekunžu laikā.
Pirts par koncertu
Pirmajā reizē – 2015. gadā – Dagamba sākumā uzaicināta spēlēt vienu koncertu, bet ziņas par ziemeļu čellistiem un pianistu, kuri spēlē kopā ar dienvidaustrumu perkusionistu, kas saplūdina klasiku un rokmūziku, izplatījušās gana ātri, un piedāvājumi uzspēlēt vēl biruši no visām pusēm. Skatuves dažādas – lielākas un mazākas –, bet viena bijusi tāda apaļa un 360 grādu leņķī, redzama no visām pusēm un ļoti izdevīgā vietā – daudzu ielu krustpunktā, kur cilvēku tūkstoši pa tām nākuši no trim lielākajām skatuvēm.
"Bija viens brīdis, ko visu mūžu atcerēšos, – man tieši Jāņos ir dzimšanas diena, un Glastonberijas pūlis man dziedāja happy birthday to you…" atceras Valters. Kāda cita skatuve bijusi festivāla pašā augstākajā punktā, kur Glastonberija esot aizsākusies un no kura visu var pārredzēt. Tur visi dejojuši pilnīgi pliki, sasprauduši puķītes visur, kur var saspraust, un Dagamba spēlējusi Led Zeppelin dziesmu Immigrant Song.
Šis festivāls viņiem bijis pamatīgs atspēriena punkts un arī rūdījums, jo braukuši turp no Latvijas ar busiņu un arī nakšņojuši teltīs, nevis kā citi mūziķi, kas pēc uzstāšanās devušies kaut kur uz komfortablu viesnīcu. Dagambas dalībnieki no rītiem tad devušies savās gaitās, neizgulējušies un pārvarot iepriekšējās nakts uzdzīves sekas, ar visiem saviem instrumentiem pa dubļiem, kas līdz ceļiem. Katrs spertais solis bijis kā cīņa ar trenažieri sporta zālē. Nekāda gulēšana tur nav sanākusi – četros vēl dārdējusi elektroniskās mūzikas skatuve, bet astoņos, līdzko Dainis sācis iemigt, viņu modinājusi kāda pazīstama balss: ē-e-ē-e-ē – Coldplay solists Kriss Mārtins, kurš jau mēģinājis uz lielās skatuves. Citā rītā Valteru pamodinājis telefona zvans no radio Star FM brokastīm: "Nu, kā jums tur iet?"
Lai varētu sadzīvot ar savu ķermeņi, mēģinājuši tikt pie iespējas nomazgāties pirtī festivāla teritorijā. Tā maksājusi gana dārgi, bet arī pirts teritorijā bijusi skatuve, un mūsējie piedāvājušies samaksāt par pirti ar uzspēlēšanu. Viss jau bijis saplānots un pilns, bet te pieskrējis kāds no organizatoriem, kurš viņus jau redzējis, un teicis: o, šie ir tie foršie čellisti – ņemiet viņus! Un no pamatīgā saraksta patiešām kāds esot izsvītrots, lai vietā ierakstītu Dagambu.
Liela daļa mūsu sarunas Maranas birojā, kas nes abu Valtera vecāku – komponista Valta un dziedātājas Daces – astoņdesmitajos gados izveidotās alternatīvās kamermūzikas grupas vārdu, patiešām ir par neaizmirstamajiem piedzīvojumiem Glastonberijas festivālā, kaut šī gada aktualitāte ir 12. aprīlī paredzētais koncerts Dagamba feat Tchaikovsky lielākajā dzimtenes galvaspilsētas zālē Arēna Rīga un drīz gaidāmais albums, kas arī tiks veltīts pasaulslavenajam krievu komponistam Pēterim Čaikovskim.
"Mēs mēģinām Čaikovska mūziku padarīt mūsdienīgu un meinstrīmam piemērotu. Iepriekšējā albumā #LudwigVanRammstein mums bija stāsts par to, kā viņi abi savā starpā mijiedarbojas: kāds ir Bēthovens, kāds – Ramšteins, pēc tam samainot viņus lomām un to visu darot tādā simfoniskā manierē. Producējot mums izpalīdzēja Rihards Zaļupe, kurš arī jaunajā albumā piedalās, tāpat kā Raimonds Macats, kurš ir čello roka aizsācējs Latvijā, tikai daudzi nezina, ka viņš to darīja jau tad, kad es vēl nebiju piedzimis. Kad jautājām, kāpēc viņš jau tolaik neuztaisīja tādu grupu kā Dagamba tagad, viņš atbildēja: ļoti vienkārši – nevarēja apskaņot. Tam vajadzīga jaudīga skaņa. Tikai ar mikrofoniem, kas bija tajā laikā, to nevarēja izdarīt. Bungas ir skaļš instruments, un čells aiz tām vienkārši pazūd, tāpēc mūsdienās tas ir iespējams, bet īstenībā sācies jau diezgan sen," stāsta Valters.
Visu rakstu par grupu _Dagamba_ lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!