Paņēma ar atšķirīgo. Saruna ar Valdi Muktupāvelu

Etnomuzikologa, zinātnieka un praktiķa Valda Muktupāvela folkoratorijas Mūsu esmes upes (Rivers of Our Being) Latvijas pirmatskaņojums, kas 29. oktobra vakarā notiks Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, būs Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotās starptautiskās zinātniskās konferences Kultūras krustpunkti XIII atklāšanas notikums. Valdis Muktupāvels ir Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks, pērn kļuvis arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, un jaunā oratorija ir viņa pētniecisko rezultātu mākslinieciska interpretācija, kas tapusi ES pētniecības un inovāciju programmas Apvārsnis 2020 finansētā projekta ietvaros. Oratorijas atskaņojumā piedalīsies LKA jauktais koris Sōla, tā diriģents Kaspars Ādamsons un neliels orķestris, kurā pats lieldarba autors spēlēs kokles un dūdas. Savukārt konference Kultūras krustpunkti XIII ar virstēmu Robežu pārkāpšana: pētniecība mākslā un māksla pētniecībā norisināsies no 29. oktobra līdz 1. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā, LKA Teātra mājā Zirgu pasts un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Pētnieciskas atziņas mākslinieciskā formā – šādi laikam visprecīzāk raksturojama Muktupāvela oratorijas jēga vērienīgā projekta kontekstā, kurā piedalījās Lielbritānijas, Dānijas, Nīderlandes, Grieķijas, Turcijas, Itālijas, Polijas un Latvijas universitātes, pētnieciski institūti, muzeji un citas organizācijas. Multimediālos iestudējumos kopā ar Heriota–Vata universitātes (Lielbritānija, Edinburga) un Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem Mūsu esmes upes atklāj Eiropas kultūras mantojuma tradicionālās un mūsdienīgās izpausmes.

Gadu gaitā ik pa laikam izpaudies arī kā komponists, tostarp oratorijas žanrā (Pārcēlājs, 2004.) Kā nonāci līdz zinātniskam darbam mūzikas valodā?

Tieši tāds bija manas līdzdalības galvenais uzdevums šajā starptautiskajā augstskolu sadarbības projektā, kurā piedalījās 12 partneru no desmit zemēm. Bija dažādas darba grupas: vieni ņēmās ar kulināro mantojumu, citi ar muzejiem, vēl citi – ar interneta resursiem. Bet visu vienoja tēma Eiropas identitātes un to reprezentācija. Latvijas Kultūras akadēmija kopā ar Heriota–Vata Universitāti Skotijā pārstāvēja performatīvo aspektu. Šīs grupiņas vadītājs bija šīs universitātes profesors Ulrihs Kokels. Zinot par manu darbošanos ar mūziku, viņš pavaicāja: vai es piekristu, ja šī būtu pētniecība caur radošo darbību? Protams, teicu "jā". Izrādījās, ka šī ideja bija viens no piesaistošajiem iemesliem, kāpēc projekts vispār dabūja finansējumu. Konkurss bija milzīgs. Bija ap 60 pieteikumu, no kuriem šis bija vienīgais, kuram paveicās.

Paņēmāt ar pārsteigumu?

Tieši tā, ar atšķirīgo, taču domāju, ka tas uzrunāja tīri emocionāli, ieinteresējot: paga, paga, kas tad tur beigās būs? Protams, bija ļoti kvalitatīvi uzrakstīts pieteikums.

Eiropas identitāšu izpausmes ir ļoti plašs lauks: no dziesmām un dejām līdz sautētiem kāpostiem un desiņām Ziemassvētkos.

Protams, tas viss kopā. Heriota–Vata universitātes zinātnieki pētīja festivālus. Latvijas Kultūras akadēmijā tika pētīta Dziesmu un deju svētku kustība kā process. Apsverot, kā veidot savu darbu, domas mainījās, taču bija skaidrs, ka Eiropu iedomājos kā ūdeņu tīklu. Upes, kuras plūst, ir mainīgas, un tajā pašā laikā tās ir savstarpēji saistītas un visas ietek jūrā, vienotajā pasaules okeānā. Tieši tāpat gan atšķirīgi, gan savā starpā saistīti ir cilvēki upju krastos. Izsenis ir bijuši gan tirdzniecības, gan valodu un visādi citādi sakari. Līdz ar to sapratu, ka tēlaini mums būs upes, kuras reprezentē noteiktus reģionus. Tā iznāca Ziemeļu upe, Austrumu upe, Dienvidu upe un Rietumu upe.

Un kur tad mūsu likteņupe Daugava vai teiksmainiem mītiem apvītā vāczemes Reina?

Vienu brīdi domāju arī par konkrētām upēm, taču Eiropā vienīgi Donava tek cauri daudzām valstīm. Pārējās ļoti retos gadījumos plūst caur trim, bet parasti – divām vai atrodas tikai vienā valstī. Paliku pie iedomātām upēm. Gribējās radīt arī neeksistējošas valodas, kuras lingvistiski skaniski atspoguļotu dažādiem reģioniem raksturīgo. Piemēram, ziemeļniecisku skanējumu. Vērsos pie dzejnieces Ineses Zanderes, taču viņa tobrīd bija ļoti iegrimusi savos projektos, un es sapratu, ka būs vien jādomā pašam. Nekas nav tik skaists kā autentiska tradīcija. Tas kļuva par principu: ņēmu autentiskas tradīcijas kā kodoliņus, ap kuriem apaudzēju visu pārējo. Katrā upē izvēlējos iekļaut trīs mazās tradīcijas. Piemēram, votu tradīciju. Bet domāju, ka lielākā daļa cilvēku droši vien pat nezina, kas tie voti ir.

Atzīšos, es arī nezinu. Tad kas viņi ir?

Viena no Baltijas somugru mazajām tautiņām. Pat vēl mazāka par lībiešiem. Savukārt Austrumu reģionu oratorijā atklāj Polijas kalniešu savdabīgā mūzikas kultūra. Francijas bretoņi, kuri arī ir pārstāvēti šajā folkoratorijā, ir daudz plašāk zināmi. No Itālijas, piemēram, izvēlējos Sardīniju ar tās atšķirīgo kultūru. Grieķiju pārstāv Epirus novads, kas atrodas Grieķijā un Albānijas dienvidu daļā. Esmu izmantojis mūzikas materiālu, kas nācis no Albānijas dienvidu daļas grieķiem.

Loģiski gaidīt, ka folkoratorijā spēlēs pasaules tautu instrumentu orķestris?

Nē, galvenais ir koris. Muzicēs arī klasisko instrumentu kameransamblis, kam piebiedrosies kokle un dūdas, kuras spēlēšu pats. Mērķis nav rādīt tradīcijas autentiskā veidā, taču tradīcijas ir tas kodols, kas veido oratorijas centru. Ir arī ievads, kurā izmantots Rabindranata Tagores dzejas teksts.

Atšķirībā no citiem līdzīga veida sacerējumiem, šeit ir arī reflektīvā daļa – rečitējami teksti, kurus radījuši CoHERE grupas zinātnieki. Daži teksti ņemti jau no agrāk tapušiem viņu darbiem, citi ir speciāli veidoti oratorijai. Teksti vēstī par Eiropas identitāti, par multikulturālisma aspektiem, par kultūru mijiedarbību, par to, cik svarīga (vai maznozīmīga) ir identitāte… Šos tekstus lasīs paši to radītāji, zinātnieki, kuri speciāli ieradīsies no Skotijas un Anglijas.