Padomju režīmu slavinošo pieminekļu demontāža Latvijā, kurai jaunas iespējas pavēra 2022. gada februārī sāktā Krievijas pilna apjoma agresija Ukrainā, nav īstā tēma, par kuru stāstīt anekdotes, tomēr vienu atļaušos nocitēt, jo tajā minētais personāžs ir viens no tiem, kuru bistes tika aizvāktas. Tātad – vīrs ar sievu sēž zinātniskā konferencē kādā universitātē. Vīrs garlaikodamies pēta pie sienām izliktos zinātnieku portretus un vienā brīdī iečukst sievai: "Gribi, es tev Keldišu parādīšu?" Sieva piesarkst un čukst pretī: "Ne jau te, cilvēkos, dārgais…"
Anekdotes morāle it kā runā par labu pieminekļu atstāšanai – to esamība publiskajā telpā, lai kādas varas un ar kādu vēstījumu tie būtu celti, dod papildu iespēju šodien runāt par vēsturi, izglītot tās paaudzes, kas pašas ar šiem pieminekļiem saistītos notikumus nav pieredzējušas un tajos iesaistīto personāžu darbību nespēj pietiekami adekvāti novērtēt, ja turklāt aktuālajai varai nav pārliecības, vai šie vēstures posmi tiek pietiekami labi iedzīti galvās skolēniem ar varas pašas apstiprināto skolas programmu palīdzību. Ja tikvien tās bēdas būtu, varētu vadīties tikai pēc kvantitātes kritērijiem, piemēram, lielāko daļu ļeņinekļu, puškinekļu un citu okupekļu novākt, bet dažus izglītojošiem nolūkiem atstāt. Nevar noliegt, ka arī ļeņiniānā, kurai Padlatvijas tēlnieki nodevās vairāk, nekā būtu gribējies redzēt, tika iekalts pa mākslinieciski augstvērtīgai līnijai un šķautnei, bet savu viedokli par šo lietu esmu izteicis jau pirms gandrīz pusgadsimta tautasdziesmā, īsāk nepateikšu:
Es to darbu nedarītu,
Ko darīja mākslinieki:
Tie taisīja spožas pogas
Plikajiem karaļiem.
Diemžēl, "mākslas vērtību pāri visam" aizstāvjiem par skādi, vēl nav iestājies laiks, kad Krievijas impērija ar visām savām impēriski revanšistiskajām tieksmēm būtu pagātne, tāpēc atstāt tādus pieminekļus, kas klaji propagandē šīs tieksmes un uztur spēkā pretenzijas uz tām valstīm (Latviju ieskaitot), kuras saskaņā ar krievimpēristu pārliecību ir nevis valstis, bet tikai vēsturiskas kļūdas pēc uz laiku no Krievijas atšķeltas teritorijas, ir vismaz nesaprātīga rīcība laikā, kad ir pavērusies iespēja to darīt, vairs nebaidoties no Krievijas reakcijas, jo ko tur vairs baidīties, kad viss tapis skaidrs. Turklāt, kas uz Rīgu attiecas, te pašvaldībā pie varas pašlaik ir tie politiskie spēki, kuri nav noskaņoti šādu darbu bremzēt, bet nākamo vēlēšanu rezultāts vēl nav paredzams.
Reizē ar minēto pieminekļu demontāžas procesa aktivizāciju aktivizējās un jau trīs gadus turpinās ar to saistītās kaislības. Vieni, piemēram, agrākie Pārdaugavas okupekļa aizstāvji, ir pieklusuši (var saprast tos, kuri vienkārši baidījās ķerties pie demontāžas, uzskatot, ka tā var izraisīt nemierus ar neparedzamu iznākumu; labi atceros, kā ne bez pārsteiguma konstatēju, cik nobijies 2007. gadā par tad notikušo "Aļošas" aizvākšanu no Tallinas centra un tās izraisītajiem nemieriem izskatījās kāds joprojām cienījams ārpolitikas komentētājs). Savukārt ceļas kājās citu pieminekļu saglabāšanas aizstāvji, izvirzīdami gan nopietnus argumentus, gan tādus, kuros vīd naivums, nesamērīgums (vēlmes aizvākt teroristu režīmu slavinošu pieminekli salīdzināšana ar raganu prāvām) vai savtīgi apsvērumi – cerams, ne krievu naudas vai līdzīgas atkarības inspirēti.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!