Par lieliem māksliniekiem ir dzirdēts sērīgi apgarotās balsīs sakām, ka viņiem piemīt kāda dievišķa dzirksts. Daži uz to godīgi saka, ka viņi jau neko, jo tās dziesmas atnāk pašas un viņus izmanto tikai kā instrumentus. Par latviešu multimediju patriarhu dēvētais Hardijs Lediņš, kurš tāpat kā šī stāsta varonis Juris Kulakovs rakstījis dziesmas Ievai Akuraterei, savā nesatricināmajā mierā savulaik skaidroja, ka tas viss viņam nāk no kosmosa. Jebkurā gadījumā daudzi radoši cilvēki lielu daļu mūža atrodas pa vidu starp kādu citu realitāti un šo – laicīgo – pasauli, kuru arī ļoti mīl, lai cik tā reizēm ar savām klišejām un prasībām pēc paklausības nebūtu grūta vai pat mokoša. Iespējams, šādā veidā – pastāvīgi atrodoties tādā kā lidojumā vai bezsvara stāvoklī – vislabāk var sadzirdēt mūziku vai dzeju, lai to pierakstītu un iepriecinātu tos, kuri ar abām rokām un kājām iekrampējušies stabilajā realitātē, no kuras paši izkāpt nav gatavi, bet spēj izbaudīt mākslas darbus.
"Mākslas darbi rodas mokās" – šie dzejnieka Māra Melgalva vārdi, ko ar lielāko rokenrola jaudu visā savā dziedātājas karjerā izkliedz Ieva Akuratere Pērkona dziesmā, kļuvuši par nosaukumu arī tikko uz kino ekrāniem nonākušajai Vides filmu studijas pilnmetrāžas dokumentālajai filmai par komponistu un rokenrola bohēmas iemiesojumu Juri Kulakovu, kurš sešdesmit piecu gadu vecumā no mums atvadījās pirms gada – 12. februārī.
PĒRKONS DĀRD AIZVIEN
Pa šo laiku Pērkons, kas neilgi pirms Kulakova bija zaudējis arī otru taustiņinstrumentālistu Uģi Muzikantu, nav pārtraucis koncertēt, klavieru un sintezatoru partijas tagad spēlējot Naurim Puntulim, kurš līdz šim (vēl krietni pirms savām Nacionālās operas solista un kultūras ministra gaitām) bija pazīstams kā trešais grupas solists. Viņš izpildījis vairākus hitus, no kuriem pazīstamākais ir Mēs pārtiekam viens no otra.
Pērn maijā Arēnā Rīga notika arī grandiozs Jurim Kulakovam veltīts koncerts Sirds kā pērkondārds, ko nekādā ziņā negribas dēvēt par piemiņas koncertu, jo Jura klātbūtne tajā bija sajūtama un pacilājoša. Koncerta veidošana bija grupas Instrumenti dalībnieka Reiņa Sējāna pārziņā, un ar šo nebūt ne vieglo uzdevumu viņam palīdzēja tikt galā fakts, ka Reinis ir ne vien lielisks un daudzpusīgs mūziķis, bet arī Pērkona ģitārista Leona dēls. Kopš bērnības Reinis Kulakova daiļradi pārzina tik labi, ka turpmākajos gados, jau būdams nobriedis mūziķis, kā smejoties stāstījis Kulakovs, vajadzības gadījumā spējis aizstāt visus Pērkona dalībniekus, izņemot Akurateri.
Bet par filmu. Ekrānā redzama milzīga zāle Kauņā, kuras priekšā uz skatuves ap sintezatoriem rosās Juris Kulakovs. Kaut kas ieslēdzas, saslēdzas un saitējas, taču neatskan mūzika, kā visi droši vien gaida, bet nogrand īsts pērkons. Kā sveiciens no debesīm. Tāds ir ievads, kam seko stāsts par komponistu un rokenrola iemiesojumu Juri Kulakovu pusotras stundas garumā. Laiks paskrien ātri, kādam Splendid Palace zālē pēc gaismu iedegšanās trāpīgi noelšoties, ka vienīgais filmas trūkums ir, ka tā tik ātri jau beigusies. Tālāk gan nebūtu vietā vilkt paralēles ar filmas varoni, ka arī par viņu varētu teikt to pašu, jo Jurim piemita īpašības, ko pierasts dēvēt par trūkumiem, un filmā tie netiek slēpti – viņš tiek rādīts tāds, kāds ir, to akcentējot inscenētos kadros ar pamošanos smiltīs neskaitāmu pudeļu ielenkumā Kuršu kāpā filmētā nekurienē savā grupas Menuets koncertu tērpā, lai grīļīgā gaitā dotos kaut kur prom no šīs nekurienes, vēl nezinot, vai tas izdosies. Tomēr stāstam lieliski izdevies nobalansēt uz robežas, lai filma nebūtu ne gaudulīga, ne kritizējoša, ne glorificējoša. Viss notiek tā, kā tas notiek.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!