Ja viss ir kārtībā, izdzeru savu glāzi katru dienu, saka vīna pazinējs Jānis Volkinšteins. Visbiežāk ar šo tad arī asociējas vīnziņa profesija – jautri ļaudis, kas diendienā malko vīnu un nepazīst bēdu. Arī par Jāni var rasties līdzīgs priekšstats, jo piedevām savam arodam viņš savulaik vēl spēlējis grupā un nu ir bāra īpašnieks – teju vai īsts rokzvaigznes komplekts. Taču patiesībā zināšanas šai jomā nenākas viegli un vien pašiem profesionāļiem skaidrs, cik nakšu negulēts mācoties un cik grāmatu izstudētas no viena vāka līdz otram, lai iepazītu kaut daļu no plašās vīna pasaules apvāršņiem.
"Vīns bija neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, kad studēju Kultūras akadēmijā. Ar studiju biedriem vīnu likām goda vietā teju katrā tikšanās reizē. Skaidrs, ka tolaik tika dzerts tas, ko vari pats kā students atļauties, vai tas, ko var atnest tavs draugs. Tur nebija ne snobisma, ne izvēlības, taču pirmie ķieģelīši datubāzes veidošanā par garšu, kvalitāti un galu galā par pašsajūtu pēc tam, tika ielikti," atceras Jānis. Tāpat viņam vienmēr paticis aizbraukt uz kādu mūzikas festivālu, un viens no tiem, Budapeštā notiekošais Sziget, tad arī licis pirmos pamata akmeņus ceļā uz profesionālu vīna izziņu.
"Tur bija un ir foršs klimats, no Latvijas atbraukušam jaunietim saprotamas cenas un, kas mani pārsteidza visvairāk, jaunieši nevis patērē alu, kā ierasts festivālos, bet dzer vīnu – tā ir neatņemama viņu izklaides kultūras sastāvdaļa. Šī pieredze, ka festivālā baudīti feini vīni par korektām cenām, mani pamudināja tolaik vēl hobija līmenī vismaz reizi gadā no Ungārijas importēt šurp kaut ko, kā pie mums vēl nebija. Šeit tomēr dominē klasiskās vīna valstis – Francija, Itālija, Spānija."
Lai uzzinātu, kāda vīna Latvijā vēl nav, nemaz neesot jāpavada ilgs laiks tirgus izpētē – ja kāds no vīniem parādās plauktos, ziņa ātri vien izplatās ieinteresēto personu vidū. "Tai laikā apjautu, ka nedaudz jūtos kā krustcelēs. Importēt pirmās pudeles un komunicēt par tām bija liels izaicinājums, kas tad arī no vīna kā hobija lika pāriet pie vīna kā profesijas. Tiklīdz tev ir jāspēj izskaidrot kādu vīnu, tā garšu, kvalitāti, tehnoloģijas, īpatnības, nedrīkst būt nekādu balto plankumu zināšanās. Tad arī man radās šī vīna nieze, nieze pēc zināšanām un akadēmiskas pilnveides," viņš atminas.
Jautāts, kad viņš sevi sācis godāt par vīnzini, vīrietis sākotnēji apmulst, taču, brīdi apdomājoties, atceras: "Sākumā jutos ļoti nekomfortabli ar šo vārdu. Ilgi esmu baidījies no tā, taču iekšējais lūzums bija pēc pirmajiem akadēmiskajiem diplomiem, tad jau – grozi, kā gribi – esi kvalificēts kā vīnzinis."
Jānis smejoties saka, ka esot tāds visai nūģīgs, jo ar aizrautību mācās un labprāt pavada laiku akadēmiskajā vidē: "Vīns ir ļoti prasīgs, tas pieprasa no tevis būt korektam. Nav gluži tā, ka tev tikai «jādzer vīniņš», papildus jābūt spēcīgam ķīmijā, valodās, jāorientējas ģeogrāfijā, ģeoloģijā, jāpiemīt spēcīgai skaitļu atmiņai, kritiskajai domāšanai. Tā ir ļoti nopietna izglītība, un, ja no mācīšanās nejūti baudu, tā visdrīzāk nav domāta tev."
Arī pašreiz vīnzinis ir vien dažu soļu attālumā no vīna pasaulē atzītas un augsti novērtētas Londonā bāzētas izglītības formas The Wine & Spirit Education Trust. "Smagākie eksāmeni ir jau aiz muguras," viņš piebilst. Šķiet, neizbēgams ir jautājums, kā tad izskatās vīnziņu eksāmeni, un izrādās, ka arī tur sava tiesa laika jāpavada ar pildspalvu rokās, cītīgi pildot testa lapas, taču neizpaliek arī praktiskā puse: "Tu nevari būt vājš kādā no segmentiem, tāpēc ir gan praktiskā, gan teorētiskā puse. Piemēram, vīnu aklā degustācija, kurā jāatšifrē divpadsmit vīnu. Liela nozīme ir kvalitātes aprakstam, vai spēj orientēties – tas ir 40 vai četru eiro vīns –, vai atšķir labu vīnu no viduvēja."
Skaidrs – lai vīnu pazītu pat acīm ciet, laika gaitā ir jānobauda diezgan daudz šī dzēriena.2010. gadā Jānis ar šo jomu bija saaudzis tiktāl, ka nolēma atvērt savu vīna bāru Vieta, kas, kā viņš pats saka, sākotnēji "bija bārs, kurā ir arī vīns", taču nu tur citi grādīgie dzērieni nemaz nav atrodami.
"Tā ir pavisam cita Rīga, ko redzam šodien," atskatoties uz pēdējiem pieciem gadiem, saka profesionālis. Proti, vīna un gastronomijas kultūra pie mums, lai gan ir pavisam jaunas, attīstās ļoti straujiem soļiem. "Esmu patīkami pārsteigts par šo hiperdinamiku vīna izglītības apetītē. Piemēram, šo izaugsmi redzu, vadot degustācijas. Gadu gaitā ir stipri mainījušās tur esošās diskusijas un cilvēku jautājumi, izaugsme ir acīmredzama," viņš ir pārliecināts.
Visu rakstu lasiet 13.oktobra žurnālā SestDiena!