Kur meklējami Skolas par uzvaru pirmsākumi?
Tas sākās pagājušogad, kad kopā ar mūsu skolas pašpārvaldi izveidojām akciju, kurā ĀVĢ skolēni varēja ziedot Ukrainas karavīriem. Turpinoties karadarbībai Ukrainā, radās sajūta, ka vajag darīt vēl. Un radās kustība Skolas par uzvaru, kas ir jau lielāka akcija, kuru izveidojām kopā vēl ar biedrību Tavi draugi un kuras laikā vācam palīdzību Ukrainas armijas bataljoniem.
Sasniedzāt dzirdīgas ausis?
Pirms mēneša – 17. janvārī – izsūtījām vēstuli sešsimt Latvijas skolām ar aicinājumu ziedot un sarakstu ar nepieciešamajām lietām. Tad skatījāmies, kā skolas reaģē. Pirmā nedēļa bija lēnāka, bet tad, es teiktu, akcija sāka dzīvot savu dzīvi. Kad iegāju Facebook vai citos sociālajos medijos, sapratu, ka ir sākušas uzdarboties skolas, par kurām pat nezināju! Tagad akcijā piedalās vairāk nekā simt Latvijas skolu, bet nu jau akcijai vairs nevaru izsekot līdzi. Pašreiz Tavi draugi vienkārši fiksē to, ka skolas ziedojumus ved uz Ventspils ielu.
Šķiet, līdz šim saziedotais ir pārsniedzis visas cerības…
Kad pagājušo sestdien šķirojām saziedotās lietas, jau bija piecas tonnas, kuras bija saziedojušas piecdesmit skolas. Pirms akcijas sākuma, pateicoties Jurim Jurašam, mēs komunicējām ar Azov un citiem bataljoniem, un tieši viņi sastādīja ziedojumu sarakstu, tā ka tas nav manis vai pašpārvaldes veidots.
Kas jūs pašu motivēja piedalīties šajā akcijā?
Man ir laimējies, ka visiem maniem draugiem un apkārtējiem cilvēkiem tiešām rūp tas, kas notiek Latvijā un pasaulē. Esmu radījusi vidi, kurā visiem – laikam tas izklausīsies skarbi – ļoti besī netaisnība! Mēs ar to nevaram sadzīvot un saprotam, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Varu tvītot un rakstīt sociālajos tīklos, varu runāt, taču man gribējās izdarīt kaut ko taustāmu. Pat īsti nevaru vārdos izskaidrot, cik ļoti svarīgi man bija vākt ziedojumus Ukrainai. Kad skatos vai lasu ziņas, tas mani motivē turpināt atbalstīt Ukrainu.
Vai skolas vecuma jaunieši seko tam, kas notiek Ukrainā?
Šīs lietas pārrunāju ar vecākiem un saņemu atbalstu arī no viņiem; arī mans tētis ir sniedzis atbalstu Ukrainas karavīru vienībai. Man ir cilvēki, kas mani motivē, – viņi ir zvaigznes šajā tumšajā laikā, kas dod spēku atkal kaut ko izdomāt.
Runājot par maniem skolasbiedriem – mums ir ļoti aktīvi, zinoši un gaiši jaunieši, kuri grib runāt par Ukrainu un kuri grib darīt kaut ko reālu. Šonedēļ mums izveidojās komanda, kura bija gatava šķirot saziedotās lietas. Man pašai apkārt ir burbulis, kas visu laiku mani grūž uz priekšu.
Mums tepat blakus divus gadus plosās karš. Kādas sajūtas raisa šī apziņa?
Bija laiks, kad visam notiekošajam mēģināju ļoti aktīvi izsekot līdzi un bija tāda iekšēja panikas sajūta. Taču tad nonācu pie secinājuma, ka man jādzīvo diena pēc dienas, katru dienu kaut kas jādara un katru dienu jācer, ka kaut kas mainīsies. Sekoju līdzi gan ASV prezidenta vēlēšanām, gan ziņām par karu, un, manuprāt, tas cilvēkam var radīt ļoti lielas bailes. Jāatrod kaut kas, ar ko paralēli nodarboties, lai atbrīvotos no stresa. Man tā ir skriešana. Tas palīdz darboties tālāk. Stundu skrienot svaigā gaisā, esmu izskrējusi visas savas dusmas un bailes.
Tad loģisks jautājums – cik droši jūtaties?
Es ļoti uzticos NATO, tāpēc ceru un domāju, ka pašlaik esmu drošībā. Ir jāsaprot, ka ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību, tāpēc mums jādara viss iespējamais, lai viņi uzvarētu. Zelenskis Minhenes Drošības konferencē teica arī tā: ukraiņiem vairs nevajag jautāt, kad beigsies karš, bet vajag jautāt Putinam, kas viņam ļauj turpināt šo karu. Protams, Eiropas kavēšanās ar ieroču piegādi ir nopietns faktors, taču jāatceras, ka arī mēs kā civiliedzīvotāji varam kaut ko izdarīt.
Uzskatu, ka ir vienalga, vai tev ir septiņdesmit vai četrpadsmit gadu – ja tu patiešām vēlies redzēt pārmaiņas pasaulē, tev ir jābūt tam, kurš dara, nevis jāgaida, kad kāds cits to mainīs!
24. februārī Rīgā būs daudz Ukrainas atbalsta pasākumu. Jūs arī tos apmeklēsit?
Sestdien kopā ar Taviem draugiem esmu plānojusi doties Gaismas ceļā, kas noslēgsies pie Brīvības pieminekļa. Man šķiet, tā diena daudziem būs emociju pilna. Es vēlos to pavadīt kopā ar biedrību, jo viņi man ir kļuvuši par otrajām mājām.
Manuprāt, kara gadadiena būs svarīga tiem cilvēkiem, kuri pašlaik ir noguruši no kara, tiem, kuri neredz izeju no tā visa. Apmeklējot pasākumus un pieminot Ukrainas kara upurus, varbūt mēs ne tikai domāsim par to, kas notiek Ukrainā, bet sajutīsim, ka mums apkārt ir ļoti daudz pozitīvu cilvēku, pie kuriem varam meklēt atbalstu. Tieši tāpēc, manuprāt, šis datums mums ir tik svarīgs.