Todien biju devusies ierastā skrējienā. Izejot no pagalma, ausīs ieliku pleijera austiņas un sāku uzņemt tempu, kad sajutu pēkšņas sāpes kājā. Pavēros lejup un ieraudzīju, ka man kājā ieķēries tukls takšu šķirnes suns. Šokā sāku tik skaļi bļaut, ka kodējs sabijās un iemuka atpakaļ sētā. Kopš tās dienas labi saprotu cilvēkus, kuri ar līkumu iet sētām, kuras aizsargā naski rējēji, un izvairās no ciemošanās pie brīvdomīgiem draugiem, kas uzskata, ka suns nav jāpiesien.
Tā kā nedēļu pēc nelāgā skrējiena manas pārvietošanās spējas bija ierobežotas, vairāk laika atlika nekustīgām nodarbēm. Pārlasot jaunākās aktualitātes ziņu portālos, ievēroju ziņas par citiem četrkājaino upuriem. Ik dienas medijos var lasīt monotono atskaiti par to, cik izsaukumu aizvadītajā diennaktī saņēmis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD). Un starp simtiem fiksēto traumu nereti ir arī suņu kodumi. NMPD pārstāve Inga Vītola skaidro, ka tieši vasaras mēnešos suņu izraisīto traumu ir vairāk. Jūnijā vien slimnīcā nogādāti 29 cietušie. Tā ir būtiska daļa no šogad kopumā hospitalizētajiem 117 četrkājaino draugu upuriem. Taču izsaukumu ir bijis krietni vairāk, jo lielai daļai cietušo suņa uzbrukuma sekas nav bijušas tik nopietnas un ārstēšanos varēja turpināt mājas apstākļos.
Latvijas Kinoloģiskās apvienības prezidents Jānis Pavlovskis min dažādus cēloņus, kāpēc mūsdienās suņu uzbrukumi ir bieža parādība. Pirmkārt, dzimst psihiski nelīdzsvaroti kucēni. "Agrāk nevarēja pārot suņus, kamēr tie nav apmācīti, un cilvēki stāvēja rindā, lai iegūtu vaislas kucēnu, bet tagad tos pāro pa labi un pa kreisi." Kā nākamo iemeslu kinologs min neaudzināšanu. "Kādreiz, lai kļūtu par suņa saimnieku, bija jāaiziet apmācības, kā pareizi suns audzināms."
NMPD vēsta, ka par suņu upuriem bieži kļūst bērni, kas veikuši neapdomīgas un straujas kustības. "Kādam trīs gadus vecam zēnam, ciemojoties pie radiniekiem, rokā iekoda suns. Puisēns pārlieku uzstājīgi licis savu rociņu pie suņa purna, jo vēlējies, lai suns to laiza," tipisku piemēru min NMPD pārstāve. Lielākoties incidentu vaininieki ir nevis sveši suņi, bet gan ģimenes, draugu vai radinieku uzticamie mīluļi, tādēļ NMPD mediķi aicina vecākus skaidrot savām atvasēm, ka nedrīkst aiztikt suņus, un pārrunāt, kā uzvesties mājdzīvnieka tuvumā — netuvoties suņa ēdiena traukam, nenodarīt dzīvniekam sāpes, jo suns var iekost, sevi aizsargājot.
Arī suņumīle Monta Siliņa, kas dzīvnieku patversmē Ulubele brīvprātīgi darbojusies divus gadus, uzskata, ka šādu negadījumu būtu mazāk, ja vecāki, ciemojoties pie suņu saimniekiem, vairāk pieskatītu bērnus: "Suņi pēc dabas ir pacietīgi, bet ir brīdis, kad bērns jau pārlieku stipri mīļo to radībiņu, un suns kļūst nokaitināts."
Kā iemeslu, kāpēc liela daļa suņu upuru ir bērni, kinologs norāda zināšanu trūkumu. "Skolās māca satiksmes drošību, drošību uz ūdens, kā rīkoties ar elektrību, bet nemāca, kā apieties ar suņiem." Lai stāvokli uzlabotu, Pavlovskis izstrādājis mācību lekciju, kuru par brīvu pasniedz dažādās Latvijas skolās.
Cēsu klīnikas traumatologs Aldis Šperliņš savā karjerā piedzīvojis arī kādu ļoti traģisku gadījumu: "Ģimene, kurā auga mazs bērns, dzīvoklī turēja pitbulterjeru. Reiz tas uzrūcis bērnam, bet, kad māte vilkusi suni nost no bērna, pitbulterjers viņai norāvis skalpu. Palīgā devusies arī omīte, kurai suns nokoda roku. Nācās amputēt. Taču suņa saimnieks, bērna tēvs, situācijā vainoja ģimenes locekļus, un nolēma suni neiemidzināt." Starp citu, agresīvās dabas dēļ pitbulterjerus ir aizliegts turēt daudzās valstīs, tostarp Nīderlandē, Dānijā un Polijā.
Pavlovskis atzīmē, ka, nonākot saskarsmē ar bīstamu suni, ir jādara viss, lai novērstu konfliktu: "Jārīkojas mierīgi, neveicot straujas kustības. Nevajag skatīties sunim acīs, bet pāri galvai, starp ausīm. Ja suns gatavojas uzbrukt, jāieņem stabila ķermeņa poza, piemēram, jāapsēžas tupus un jāsaķer galva. Tad suns skries apkārt un ries, bet neuzbruks. Suņus provocē kustības."
Visu rakstu par to, kā nekļūt par agresīva suņa upuri, lasiet žurnāla Sestdiena 24.jūlija numurā!