Zemūdens cietuma aizliegtais auglis

Lasot par šo vietu internetā atrodamo informāciju, var palikt mazliet drūms iespaids – nokļūšana ar automašīnu pie karjera teju neiespējama, transporta līdzekļu novietošana pie ceļa aizliegta, īpašnieks slēdz karjeru apmeklētājiem un pasludina to par bīstamu nirējiem un peldētājiem. Tai pašā laikā sociālajos tīklos ir tūkstošiem attēlu ar cilvēkiem, kas atpūšas šajā vietā, un arī pasaulslavenā hita Faded Elana Volkera izpildījumā videoklipa fragmenti, izrādās, filmēti tieši te. Par Rummu raksta arī Atlas Obscura, un starptautiskā prese sauc šo par neparastāko vietu Igaunijā. Kas tad tas īsti ir, un kāpēc uz šejieni vajadzētu braukt pēc iespējas drīzāk?Rummu karjers ir īpaši populārs nirēju vidū, un arī mēs tur nokļūstam, tieši pateicoties daivinga kluba organizētajam braucienam. Taču nolemjam ne tikai trīsreiz šeit ienirt, bet uzkavēties mazliet ilgāk un apskatīt gan zemūdens pasauli, gan arī virs ūdens redzamās cietuma un raktuvju drupas.Rummu raktuves tika izveidotas ap 1930.gadu vienlaicīgi ar Murru cietumu, un tajās tika nodarbināti ieslodzītie. Cietums padomju laikos bijis īpaši slavens ar nežēlīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem. Te katru gadu bijis kāds bojāgājušais "nelaimes gadījumā", bet plašāk tā vārds izskanēja, kad ieslodzītie pieteica badastreiku, jo neredzēja citu veidu, kā izbeigt necilvēcīgo izturēšanos. Līdz ar neatkarības atgūšanu un jaunu laiku iestāšanos darbi raktuvēs tika pārtraukti, pumpji izslēgti, un karjers negaidīti ātri applūda, zem ūdens atstājot ne tikai mājas līdz pat otrā stāva augstumam, bet arī dzeloņdrāšu žogus ar apgaismes stabiem, tehniku un veselu mežu, kas arī ir iemesls, kādēļ šī vieta ir īpaši interesanta nirējiem. 2012.gadā slēgts arī pats cietums.Nirēji pārģērbjas turpat mežā vai mašīnā – lieki piebilst, ka Rummu karjera teritorijā nav ne labierīcību, ne pārģērbšanās kabīņu un jāģērbjas uzmanīgi, jo šeit viegli var uzdurties gan kādam dzeloņdrāšu gabalam no karjera ziedu laikiem, gan negodprātīgo atpūtnieku atstātajām pudelēm. Pie peldvietas gan izskatās tīrāks. Satiekam arī latviešus, kas šeit esot no piektdienas un, palikuši pa nakti teltī, tagad gatavojas braukt mājās.Tepat, pie žoga, mums plānoti pirmie divi ienirieni, lai vispirms apskatītu zem ūdens esošo māju pirmo stāvu. Drosmīgākajiem ir iespēja arī iepeldēt mājās, un jau pēc brīža pie tām uzrodas peldētāji ar trubiņām. Lieki atgādināt – arī šajā teritorijas daļā peldēties ir stingri aizliegts, tomēr cilvēki to īpaši vērā neņem un lec ūdenī arī no pussabrukušo māju jumtiem. Par to, ka aizliegumam gan ir pamats, viegli pārliecināmies savām acīm – gultne nav tīra un gluda, visapkārt mētājas gan dzeloņdrāšu žogi, gan dažādi mieti, gaismas stabu pārpalikumi un betona gabali. Brīdī, kad parādās peldētāji un lēcēji, grupas vadītājs ved mūs uz citu karjera pusi, lai neapdraudētu ne mūs, ne lēcējus. Puspajokam, pusnopietni viņš vēlāk saka, ka dažreiz izskatās – lēcēji lec tieši tur, kur burbuļi, nirējiem virsū.Otrā ieniršanas reize ir uz otru pusi – tur, kur atrodas zemūdens mežs. Koki apauguši ar zemūdens augiem un šķiet mīksti, bet daudzviet uz tiem ir gliemji, un, ja pieskaras, var sagriezt roku. Nejauši to sanāca pārbaudīt arī praksē – jāatzīst, zem ūdens brūce asiņo nejauki. Arī te gultnē netrūkst dažādu "artefaktu" – gan riepu, gan izmestu katliņu, gan dažādas citas aizmirstas atribūtikas. Žēl tikai, ka redzamība ir vien aptuveni pieci metri, tādēļ zemūdens pasauli neizdodas vērot visā krāšņumā. Ziemā šeit mēdzot būt pat 40 metru redzamība, kas ir salīdzināma ar slavenām niršanas vietām Karību jūrā vai Indijas okeānā, tomēr šoreiz gan ir kā pa miglu, vērojot priekšā esošā nirēja koši dzeltenās pleznas. Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26.augusta - 1.septembra numurā!