Doktorāta blakus telpās izvietots zooveikals un veterinārā aptieka. Aivars Broks atzīst, šo modeli esot noskatījis no kolēģa Valmierā. Tas ērts un izdevīgs - kad doktorātā nav klientu, viņš aiziet uz veikalu, parunājas ar pircējiem, neliedz padomu, labprāt uzklausa daudzos pastāstus par mīluļiem. Tā nodibinās uzticības pilna savstarpēja saikne. Cilvēkiem, kuriem ir suns, kaķis vai cits mājdzīvnieks, veterinārais dakteris mazpilsētā ir ļoti svarīga persona.
Iztiek bez ambīcijām
Mūsu sarunā piedalās arī daktera mīlule vācu aitu sune trīs gadus vecā Ronda. Aivars Broks iecienījis šo šķirni: «Katrs ceļ savu asti, bet man patīk vilciņi. Ronda dzīvo ārā, ir kustīga un labā formā.» Ronda nenovērš acis no Aivara, ir mazliet satraukta, jo apkārt virmo nepazīstamas zāļu un svešu suņu smakas.
Aivars Broks privāto veterināro praksi Cēsīs nodibināja 1995. gada septembrī. Līdz tam viņš strādāja par galveno veterinārārstu tolaik slavenajā kolhozā Sarkanais karogs un šķirnes dzīvnieku kantorī: «Sirds mani vienmēr vilka pie mazajiem dzīvniekiem. Cēsīs esam trīs veterinārārsti. Liellopus vairāk dakterē Mārtiņš Porītis un Selga Valpētere.»
Mazā pilsētā vetārstam jābūt universālam. Arī Aivars dara visu, bet sirdij tuvāka esot ķirurģija. Taču viņam nav ambīciju, visās veterinārijas jomās būt labākajam ir neiespējami: «Tā ir tikai godīga attieksme pret dzīvnieka īpašnieku, pasakot - te es varu palīdzēt, bet te vairs ne. Ir gandarījums, kad cilvēks atnāk un pasaka paldies par ieteikumu vērsties pie speciālista Rīgā. Galvaspilsētā dakteriem ir lielāka prakse, arī aparatūra ir modernāka.»
Parādā nav palikuši
Mazpilsētās dzīve rit samērā klusi. Broks novērojis, ka cilvēki kļuvuši apdomīgāki, dzīvniekus vairs neņem emociju iespaidā, bet rūpīgi plāno ģimenes pieaugumu: «Priecājos, kad potenciālie suņa īpašnieki atnāk pie manis pirms kucēna iegādes un konsultējas, kādu šķirni ņemt, ar ko barot, kā suns jāapmāca.» Cēsnieki tagad biežāk ņemot dzīvniekus no patversmes Cēsīs, bet nereti brauc pēc tiem arī uz patversmi Labās mājas Rīgā.
Daudzi pilsētnieki aizbraukuši uz Īriju, Skandināviju, Angliju. Tas esot mīts, ka viņi pamet savus mājdzīvniekus. Taču, braucot ciemos uz Latviju, viņi atved uz doktorātu savus suņus vakcinēt, jo ārzemēs tas esot ļoti dārgs prieks.
Arī Latvijā cilvēku maksātspēja ir sāpīgs jautājums. Šī iemesla dēļ daudzi nevar atļauties turēt mājdzīvniekus vai tos ārstēt. Taču Cēsīs cilvēki pazīst cits citu, un, ja kādam nav naudas neatliekamai operācijai, Aivars visu izdara kā nākas un bez rakstiskiem apstiprinājumiem pasaka - samaksāsiet, kad varēsiet. Parādā neviens nav palicis. Aivars pārliecināts: «Veterinārārsta darbā nenovērtējama ir mīlestība uz dzīvnieku un uzticības pilna saprašanās ar viņa saimnieku.»
Piecdesmit sešus gadus vecais vetārsts joprojām mācās. Vismaz reizi mēnesī viņš brauc uz lekcijām Rīgā un Jelgavā. Par labu esam atzīst jaunievedumu - vebinārus (no vārda «seminārs»): «Tās ir lekcijas internetā, reģistrējies, sēdi mājās, čībās iekāpis, skaties, klausies un mācies. Laba metode.»
Liela piekrišana
Aivars Broks uzskata, ka svarīga vetārsta darba daļa ir sarunas ar cilvēkiem par dzīvniekiem, mazo brāļu uzvedības skaidrošana, lai nebūtu šausminošu gadījumu, kad suns sakož bērnus. Jau piekto gadu no 8. septembra, kad pasaule atzīmē Trakumsērgas profilakses dienu, līdz Dzīvnieku aizsardzības dienai 4. oktobrī viņš skolās un māca bērniem saprast suni un viņa ķermeņa valodu, rada drošības sajūtu. Dakteris smej - bērnu vidū man ir liela piekrišana!
Aivars Broks spriež: «Varētu domāt par pašreizējo triju Cēsu vetārstu privātprakšu apvienošanu, bet šajā lietā svarīga savstarpējā sapratne, finansiālā uzticība un latviešiem raksturīgā - nē, es varu viens pats! - pārvarēšana. Pagaidām cits citu aizstājam atvaļinājuma dienās. Tad es laižu uz Žagarkalnu vai uz Austrijas Alpiem. Taču arī tur viss kā mediķiem pierasts - apsēžamies kalna galā dzert kafiju vai tēju, bet, tikko slēpotāji uzzina, ka esmu vetārsts, sarunām tikai viena tēma - par dzīvniekiem. Es kļūstu par konsultantu un zoopsihologu.»