novembra koncerta Palladium Rīga, teica, ka arī labprāt uzspēlē mazus akustiskus koncertus, tikai tiem jāsagatavojas. Jācer, ka nākamreiz, braucot uz Rīgu, viņiem būs stimuls kam tādam, jo 14. novembra naktī pēc koncerta Šērlija Mensone grupas tvitera kontā ierakstīja, ka negribas pamest Rīgu. Ne vien saviļņojumā par tikko notikušo koncertu - ne katrā valstī popzvaigznes saņem sarkanu rožu klēpi no Ministru prezidenta. No skatuves Šērlija starp dziesmām pauda sajūsmu, ka pēc astoņpadsmit gadiem (tieši tik ir pagājis kopš grupas dibināšanas, kopā sanākot jau pieredzējušiem mūziķiem) Garbage beidzot uzstājas Rīgā. Šādi saldi vārdi nav gluži saskaņā ar viņas tēlu - kolorītu, seksīgu, bet šķietami neiekarojamu, ar dusmu velniņu bruņotu rokdīvu meitenīgi īsā kleitiņā četrdesmit sešu gadu vecumā, bet rokmūzika pieprasa asumu - jau minētais Gors ir teicis, ka viņam ir vajadzīgs dziedātājs Deivs Gahans, kuram piemīt skatuves līderim nepieciešamā agresivitāte. Pārējie Garbage dalībnieki - trīs pusmūža vīri - ar ģitārām, bungām un sintezatoriem kā rūdīti, bet savu arodu mīloši amatnieki veido nopietnu muzikālo pamatu, uz kura Šērlija var justies droša. Viņa ir lieliskā formā, kaut, līdzīgi kā savulaik Fredijs Merkūrijs, ārpus koncertiem un darba studijā nenoslogo sevi ar «obligātajiem» balss vingrinājumiem: «Ja godīgi, es neuzskatu sevi par izcilu dziedātāju un daru, ko varu. Cilvēks taču pats jūt savas spējas,» vienkāršāk par vienkāršu skaidro Šērlija, kā tas raksturīgi cilvēkiem, kuri izmanto savas dabas dotās dāvanas. «Esmu laimīga, ka atkal esam kopā, jo mums tas bija vajadzīgs - galu galā mēs mīlam cits citu, un tā ir kaut kāda ķīmija, kas liek mums četriem izjust baudu, rakstot dziesmas un spēlējot kopā,» saka Šērlija, un grupas bundzinieks Bučs Vigs piebilst, ka kopā sanākšana pēc vairāku gadu pārtraukuma un jaunu dziesmu rakstīšana nav bijusi plānota vai mūzikas biznesa haizivju ierosināta, kā tas bieži notiek, - Garbage kļuvuši neatkarīgi un jauno albumu izdevuši pašu izveidotā ierakstu kompānijā Stunvolume.
Grupa spēlē gan vecās, gan jaunās dziesmas ar milzīgu entuziasmu un jūt, ka publika šeit viņus mīl, dažkārt ar ovācijām sveicot ne to pašu populārāko dziesmu ievadus, bet citreiz kā hipnotizēti sastingst, ieskanoties hitiem. Neiztika, protams, bez I Think I'm Paranoid, Stupid Girl, Džeimsa Bonda tēmas The World Is Not Enough ierasti pompozajai pilnīgi pretējā ᅢᅠ la Portishead versijā.
Kaut deviņdesmitajos gados grupa šķita kā īslaicīgs slavenā Nirvana albuma Nevermind producenta Buča Viga supergrupas projekts, Garbage koncerts šodien atgādina maģisku rituālu, kādu matemātiski izplānot nav iespējams. Bet varbūt tas ir tieši tāpēc, ka stadionu grupas statusu viņi ir zaudējuši un, sasniedzot pusmūža briedumu, atbrīvojuši sevi no pienākuma to par katru cenu atkal atgūt, atstājot šādu entuziasmu jaunākai paaudzei, piemēram, grupai Muse.