Abu saruna nebija īpašas uzmanības vērta, līdz jaunā sieviete ievaicājās: «Sakiet, lūdzu, visi tagad staigā ar sarkanbaltsarkanām lentītēm pie atloka. Arī jums ir. Es arī tādu sev gribētu, bet kur tās var nopirkt?» Pircēja izstāstīja pārdevējai - pirkusi audumu veikalā. «Bet pagaidi, meitiņ, tu arī tādu sev gribi? Es pameklēšu!» un sāka taustīties pa kabatām. Kundze domājot, ka viņai vēl kāda ir aizķērusies, kas nav satiktiem paziņām uzdāvināta... Un izvilka no kabatas lentīti, lai to pasniegtu pārdevējai. Tas mirdzums acīs - tas bija ko vērts! Viņas abas izskatījās tik apmierināties ar šo sarunu, ar dzīvi, ar šo valsti un draudzības sajūtu. Tā šogad aizvadītajos svētkos šķitusi daudz izteiktāka nekā citugad, arī Senioru Dienas lasītājai Laimas kundzei.
Mīlēt ir gods
«Varbūt mums nav īpašu sasniegumu, nav ar ko palepoties Latvijas dzimšanas dienā, toties mums bija un ir saglabājusies patriotisma sajūta. Mīlēt šo zemi tomēr ir gods,» uzskata Laimas kundze. Ar mazmeitu viņas izstaigājušas Staro Rīga objektus. «Vecrīgā noskatījos: smalkajos krogos ļaužu nav daudz - tā tāda krietni atsvešinātāka greznība nekā valdīja ielās, kur ļaudis itin kā pārvērtās - izturējās draudzīgāk, viens otru pieklājīgi uzrunāja. Man ļoti patika gondola Rīgas biržas namā. Ļaužu tur bija ka biezs, un ik pēc brīža atskanēja ovācijas un bravo. Šī videoinstalācija patiesi bija fascinējoša. Šķita - esam citā gadsimtā, pat ūdens auru varēja sajust. Venēcija droši vien patiesi ir burvīga. Bet, lai cik skaista un romantiska, tā tomēr ir sveša zeme. Latviju pret to nemainītu, lai arī mūsu platuma grādu drēgnums un vēji jau krietni kož kaulos,» - tā Laima.
Burvīgs bijis arī Pulvertornis, uz kura varēja lasīt mīļas īsziņas - atzīšanās mīlestībā gan Gunčam, gan Ieviņai, gan draugiem un ģimenei, gan Latvijai. «Mēs esam radoša, gudra un laba tauta. Un to negāciju mūsos nemaz nav tik daudz, lai nespētu svētkus svinēt,» uzskata Laima un turpina: «Vai nīgrumā sapīkt, kā viena kundzīte, kura veikalā pirka maziņu gabalu gaļas, kurnēdama, ka viss tikai paliekot dārgāks un dārgāks, bet pie pensijas neviens nepieliek. Nepieliek gan - no kurienes gan lai pieliktu? Vai tāpēc burkšķēt uz visu pasauli? Kādam vienmēr būs par maz. Kādam vēl mazāk. Tomēr tā gaisma sirdī ir jātur spoži, jo neviens cits kā mēs paši savu dzimto zemīti neizauklēsim.» Laimas kundze saka - viņa esot lepna par skolu jaunatni. «Cik gaiši un gudri tagad aug bērni, ar patriotisma sajūtu - daudz izteiktāku nekā pirms gadiem desmit. Paldies tiem, kas viņiem to iemāca, mīlēt šo zemi un valsti tādu, kādu esam radījuši!»
Tiesa, kaut ne visi pensijas vecuma ļaudis jutušies apmierināti, jo aizskarti labklājības ministres Ilzes Viņķeles izteikumu dēļ, arī Helēna atzīst - svētki bija izdevušies. «Staro Rīga bija ļoti skaisti! Vakaros ar ģimeni izstaigājām pilsētas apskates objektus - visur tāds gaišums! Man šķiet - cilvēki kļuvuši patriotiskāki, visu nedēļu ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm staigāja. Malači! Protams, arī man tāda bija!» lepojas Helēna.
Dzintara mūžību dot
Arī dzejniecei Vēsmai Koklei-Līviņai šie bijuši īpaši svētki, jo tieši 18. novembrī viņa bija iecerējusi apmeklēt Likteņdārzu. «Es mīlu Latviju, savu zemi, un par godu Latvijas dzimšanas dienai esmu uzrakstījusi dažas rindiņas - ar vēlējumu dzimtajai zemei:
Tev, Latvija, mūžīgi mūžīgai būt,
Paaudžu paaudzēm uz šīs zemes augt.
Slavu un darba mīlestību gūt,
Tev, Latvija, stiprai un varenai būt!
Savai valodai dzintara mūžību dot
Un plašajā pasaulē redzamai kļūt -
Brīvai, skaistai, bagātai un laimīgai.»
Vēsmas kundzei aizvadītie svētki vienmēr bijuši tuvi. «Es ļoti priecājos par visu, kas notiek. Martā man būs 82 gadi. Gadu daudz, bet uz kājām turos un ča-ča-ča arī vēl uzdejoju. Pēc pāris mēnešiem organizēšu savu izstādi Rīgā. Tad aicināšu seniorus uz tikšanos savā izstādē!» sola Vēsmas kundze no Alūksnes.
Par tiem, kas jūrā
Sveicienus ar Senioru Dienas starpniecību, kaut svētki jau aizvadīti, sūta seniori arī no otra Latvijas gala, no Pāvilostas.
Pensionēts tālbraucējs kapteinis Valdis Stūre raksta: «Gribētos sūtīt viskvēlākos sveicienus mūsu - latviešu - flotes veterāniem un tāpat aktīvās flotes darboņiem gan tepat Latvijā, gan citur plašajos planētas Zeme nostūros!
Diemžēl arvien vairāk mēs, latvieši, kļūstam par pakalpiņiem citu valstu bagātniekiem. Arvien vairāk latviešu darba augļi palielina svešzemnieku maku biezumu - laikam jau tāpēc es uzskatu, ka Pāvilostā apsveicama ir zivju apstrādes kompleksa vadītāja Cepļajeva V. un Liepājā - SIA Vētra - S vadītāja Stankeviča M. (protams, arī daudzu citu firmu vadītāju) nostāja, kas ar rokām, galvu - un varbūt pat zobiem - dara visu iespējamo un pat neiespējamo, lai noturētu savus uzņēmumus «virs ūdens». Tas ir, saglabātu tos Latvijai - lai kā censtos tos sev iegūt gan krievi, gan igauņi, gan dāņi.
Septiņas pēdas zem ķīļa un ne asakas, latvieši!
Un neaizmirstiet arī tradicionālo:
«Par tiem, kas JŪRĀ!»»