Puisis, kura vizuālās aprises neviļus atsauc atmiņā Vailda romāna slaveno Doriana Greja tēlu, šo iespaidu nepārprotami papildina elegantais, melnais spieķis ar ziedu ornamentu gravīru rotātu sudraba rokturi (nesen gūta kājas trauma), nesūkstās - tā vietā viņam ir «piecgades plāns», kā pamazām mainīt sabiedrības iesīkstējušos priekšstatus par stikla estētiku, lietojumu un izturību.
E. Vītiņa krāvuma tehnikā darināto stikla skulptūru izstāde, kas līdz 30. septembrim, iepriekš piesakoties, skatāma Rūmenes muižas parkā, ir viens no pirmajiem soļiem. To izdevies realizēt, pateicoties muižas saimnieku Justa N. Karlsona un Danas Beldiman-Karlsons lēmumam turpmāk atvērt muižu un parku mākslinieku mecenātismam, kā arī profesoram Ojāram Spārītim, kurš ieteica LMA maģistrantūras studijas ar izcilību beigušā jaunā mākslinieka darbus.
Stikla iespējas nepazīst
Droši vien jāsāk ar to, ka E. Vītiņš nolēma saistīt savu turpmāko dzīvi ar stiklu tamdēļ, ka ģimenē ar to neviens nenodarbojas. Citādi - viņa dzimta veido patiesi kuplu dažādu radošo jomu buķeti. Tēvs Andris Vītiņš ir fotogrāfs, bet pirms tam bija baletdejotājs - savulaik mācījies kopā ar Mihailu Barišņikovu un Aleksandru Godunovu. Uz baletdejotāja karjeru daudzsološi tiecās arī ernestO vecmāmiņa un brālēns, taču abiem fizisku traumu dēļ nācies no šī sapņa atteikties. Mamma Ieva Rožlapa ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metāldizaina nodaļu. Krustmāte Ruta Vītiņa ir aktrise un aktiermeistarības pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā. Vecmāmiņa no mātes puses ir izcilā kinoaktrise Astrīda Gulbe, vectētiņš Dailis Rožlapa - labi zināms scenogrāfs. Sarakstu varētu turpināt.
Līdz 17 gadu vecumam bijis pilnīgi pārliecināts, ka viņa lieta noteikti nebūs māksla, bet basketbols. Savulaik pamācījies arī reklāmas dizainu Rīgas Amatniecības vidusskolā un paralēli apmeklējis sagatavošanas kursus LMA, pastaigājis pa mēli modeļu aģentūrā Vocatio un pabijis nekustamo īpašumu aģents, E. Vītiņš nu jau vairāk nekā sešus gadus ir saistīts ar stikla mākslu. Studiju laikā viņš staigājis pa galerijām, izsakot vēlmi piedalīties izstādēs. «Sapratu, ka par stiklu īsti neviens neko nezina. Visiem skaidrs, kas ir glezniecība, grafika - to ir daudz vieglāk novērtēt, un galeristam daudz plašāks klientu loks. Daudziem stikls lielā mērā asociējas ar lietišķo mākslu: jā, sataisiet mums visādas mazas rotiņas - auskariņus, gredzentiņus -, un cilvēki pa diviem trim latiņiem pirks. Tas absolūti nav tas, kā es gribētu pozicionēt savu radošo darbību.»
Piecas tonnas atgriezumu
Nododot publikas apskatei četras lielformāta skulptūras Rūmenes muižas parkā, E. Vītiņš ir burtiski iznesis stikla mākslu ikdienas vidē un ar cītīgi pētītās krāvuma tehnikas starpniecību vēlas parādīt, cik patiesībā izturīgi blīvi un ārējiem apstākļiem piemēroti var būt objekti no stikla. Citu šajā tehnikā strādājošu speciālistu Latvijā šobrīd neesot, tāpēc vajadzīgo informāciju meklējis grāmatās, internetā, konsultējies ar nīderlandiešu stikla mākslinieku Bertu van Lo. Šādu skulptūru radīšana cieši saistīta ar materiālu pētīšanu, piemēram, atbilstošas līmes atrašanu, kas izturētu laikapstākļu maiņu un, iedarbojoties mitrumam, nemainītu toni. ErnestO izstādes darbi veidoti no loksnēm, jo šis tehnikas paveids esot pieejamākais. «Loksnes var dabūt tepat uz vietas. Es varu uztaisīt monumentālu objektu un pats to pārvietot, jo tas sadalāms blokos.»
Rūmenes muižas parkā skatāmie objekti veidoti no vairāk nekā tonnas stikla lokšņu - apmēram piecas tonnas palikušas atgriezumos... Tās, protams, netiek mestas ārā. Objektu iedvesmas avots esot vienkārši dabas motīvi. Radītās formas katra rada īpašu gaismu spēli, kas, raugoties no dažādiem skatleņķiem, mainās. «Mani saista mākslas darbi, uz kuriem skatoties ikreiz ieraugi ko jaunu. Materiālu ir jāspēj attaisnot. Kāda jēga taisīt kaut ko no stikla, ja stikls neko nespēlē? Tikpat labi tad tas var būt akmens, koks, bronza…»
Kapakmeņi no stikla
E. Vītiņš stāsta, ka esot pirmais, kas uztaisījis no stikla kapakmeni. Tas bija viņa maģistra darbs un veltījums Vītiņu dzimtas cilvēkiem, kas atdusas Meža kapos. Piemineklis stāv jau pusotru gadu, un mākslinieks to joprojām pēta. «Tas bija satraucošs moments maniem radiniekiem: kā tas tagad būs - kapos visi liek akmeņus, un tagad ieliks spīdīgu stiklu, cilvēki skatīsies kā uz žagatām.» Galu galā stikla objekts ir veiksmīgi «iegūlis» kapu apzaļumotajā vidē.
ErnestO kopā ar domubiedru Ernestu Roni ir izveidojuši zīmolu Glasstone (www.glasstone.lv) un cer savu stikla mākslas objektu produkciju virzīt uz eksporta tirgu un pieradināt pie tās arī vietējos. Starp citu, tieši uz stikla kapakmeņiem tiek liktas lielas cerības. «Kapu kultūrai, sevišķi jau Latvijā, ir īpašs statuss. Jā, tas nav vienīgais, ar ko es kā stikla mākslinieks nodarbojos, bet, ja kādreiz cilvēki mani lielākoties zinās kā stikla kapa pieminekļu mākslinieku, - kāpēc ne. Tas ir tikai interesanti. Pat mazliet smieklīgi.»