Festivāla daudzveidīgajā muzikālajā piedāvājumā ietekmīgā XX gs. modernista Džona Keidža skaņdarbu programma skanēs Spīķeru koncertzālē 11. jūnijā plkst. 20 - vakarā, kas nosaukts Audiovizuāla performance četrām klavierēm un būs piedzīvojums pianista J. Žvikova un videorežisora Roberta Rubīna redzējumā. Pianists sēdīsies gan pie diviem koncertflīģeļiem, gan pianīna un spēlēs pat bērnu spēļu klavierītes, pārsteidzot ar īpatnajiem skanējumiem, kas nāk no t.s. sagatavotajām klavierēm: prepared piano. Keidža mūzika skanēs arī koncertā Mazajā Mežotnes pilī 14. jūnijā plkst. 20, kur Juris Žvikovs ar Latvijas Nacionālās operas klavieru trio Opera izpildīs arī latviešu komponista Pētera Plakida un krievu XX gs. mūzikas ģēnija Dmitrija Šostakoviča skaņdarbus.
«Pirmkārt, koncerts nebūs tāds, kā «ar kreiso kāju pakasīt labo ausi». Lai cilvēkus neatbaida ne komponists, ne programmas nosaukums: šausmas, ausis būs jābāž ciet! Mūzika patiesībā būs ļoti harmoniska, skaista un maģiska. Otrkārt, visvairāk būs klusas mūzikas, brīžiem pat ekstremālos garumos, jo saskaņā ar Keidža kredo mūzikai ir jānomierina un jāapskaidro cilvēka prāts, lai viņš varētu uztvert kaut ko augstāku, dievišķu,» uzsver Juris Žvikovs. Potenciālo klausītāju uzmundrinot ar paša komponista izteicienu: «Es nespēju saprast, kāpēc cilvēki baidās no jaunām idejām, es baidos no vecām!» -, pianists aicina klausīties un uztvert dzīvi ar atvērtu prātu. «Varbūt tieši tā gūsiet lielu gandarījumu,» viņš piebilst.
Atšķirībā no daudziem saviem amatbrāļiem Juris Žvikovs ir pianists, kas bieži un ar patiku spēlē mūsdienu mūziku. Uz koncertiem viņš ierodas ar nelielu, bet pasmagu maisiņu, kas ir pilns ar dažāda izmēra skrūvēm un citiem priekšmetiem klavieru sagatavošanai. Skrūves ir dažādu izmēru, kā santehnikas meistaram, un viņš tās nemaldīgi pazīst pēc izskata. «Veikalā K-Rauta sākumā pirku pa vienai, lai eksperimentētu, bet pēc tam nopirku vairumā. Turpat atradu arī dažāda biezuma šļūtenes, kas domātas dārza laistīšanai. Tās es sagriežu un lieku pusītes starp stīgām,» pianists atklāj mūsdienu mūzikas skaņu burvības noslēpumu. Instrukcijās Keidžs esot precīzi norādījis, kur tieši stīgās jāliek skrūves un citi priekšmeti. «Man bija kādas astoņas dzēšgumijas - un tici vai ne, no katras skaņa ir citāda,» - to stāstot, pianists izvelk no instrumentu kulītes dīvaina paskata knaibles.
«Pirmais, ko cilvēki saka, tās ieraugot: ārprāts, cik nežēlīgi pret klavierēm! Patiesībā tas ir ļoti saudzējošs instruments, ar to paplešu stīgas un tikai tad uzmanīgi ielieku skrūvi, lai netraumētu stīgas. Sākumā bāzu pirkstu, bet zini, sāp! Augšējā reģistra stīgas ir ļoti nospriegotas...» J.Žvikovs palepojas, ka, spēlējot šādi sagatavotas klavieres, līdz šim neesot gadījies pārraut stīgu. Toties, spēlējot dinamiskos klasiķu - Rahmaņinova vai Prokofjeva - darbus, tā noticis gan!
Tembri, kas rodas, sagatavojot klavieres, ir ļoti skaisti un krāsaini. Ja kāds dzirdējis gamelānu zvaniņus,- tā ir tieši tāda skaņa, salīdzina Juris Žvikovs. Pianista sapnis ir nospēlēt visas 16 Keidža sonātes un interlūdijas klavierēm. Pagaidām viņš piedāvā daļu no šā apjomīgā cikla, šai izlasei piepulcējot arī vairākus citus opusus - līdz pat visslavenākajam Keidža skaņdarbam 4:33 (1952), kurā mūziķim nav jānospēlē neviena skaņa.
Par Keidžu pianistam ir daudz interesanta ko stāstīt. Kāpēc vajag sagatavot klavieres? Vai tāpat labi neskan? «Kad Keidžs to sāka, tā nebija klavieru kritika - ka viņu neapmierinātu klavieru skanējums un gribētos pārsteigt ar kaut ko jaunu, nebijušu, lai visi viņu atceras. Sākums bija ļoti prozaisks. Reiz viņš uzrakstīja mūziku vienai dejotājai - klavierēm un četriem sitaminstrumentiem. Taču izrādījās, ka uz skatuves bija vieta tikai klavierēm. Keidžs sāka eksperimentēt, lai klavieres «pārvērstu» par sitaminstrumentu. Sākumā lika uz stīgām avīzes, pannas, naglas. Taču spēlējot priekšmeti sāka vibrēt, lēkāt un krist cauri stīgām. Trijās dienās sapratis, ka jāliek tā, lai turas stīgās!»