Gana daudz aptaujāto - 38% - atzinuši, ka viņu ienākumi nav pietiekami, lai, pat no ļoti daudz kā atsakoties, spētu uzkrāt. 16% respondentu atbildējuši, ka pašlaik neuzkrāj un spētu to darīt tikai ar lielām grūtībām, no daudz kā atsakoties. Savukārt 9% respondentu norādījuši, ka viņu ienākumi ir pietiekami lieli, lai varētu uzkrāt, taču pašlaik to nedara.
Prasa pašdisciplīnu
Viens no cilvēkiem, kas nu jau vairākus gadus veido uzkrājumus, ir valsts pārvaldē strādājošā Alda Sebre. «Dzīvoju tikai no savas darba algas, citu ienākumu man nav. Bet uzkrājumu veidošanu es uzskatu par ļoti svarīgu, jo tā ir zināma finansiālās drošības sajūta. Esmu rēķinājusi, ka uzkrājumiem novirzu apmēram 10% no saviem bruto gada ienākumiem. Esmu izvēlējusies naudu uzkrāt, veicot iemaksas dzīvības un veselības uzkrājošās apdrošināšanas fondos. Tur es izvēlos noguldījumu uz pieciem gadiem, tad to izņemu. Vēl veicu iemaksas trešajā pensiju līmenī, kā arī man ir krājkonts, kur katra mēneša beigās ieskaitu zināmu summu,» stāsta Alda. Viņa arī min, ka šāda uzkrājumu veidošana noteikti prasa zināmu pašdisciplīnu un pie saviem ikdienas tēriņiem ir jāpiedomā. Tajā pašā laikā Alda uzsver, ka uzkrājumiem viņa nenovirza tik daudz, lai ikdienā būtu jāskaita centi. «Novirzot samērā nelielu summu katru mēnesi dzīvības uzkrājošajai apdrošināšanai, ikdienā to ļoti nejūt. Taču pēc pieciem gadiem uzkrāto summu izņemot, tā ir diezgan paliela, salīdzinot ar ieguldīto. Tad, protams, ir prieks. Un kāpēc gan to nedarīt?» retoriski jautā Alda. Vienīgais, par ko sieviete izsaka zināmas šaubas, ir, vai uzkrājumi trešajā pensiju līmenī tiešām dos cerēto atdevi.
Vēl viena interesanta nianse - Aldas hobijs ir ceļošana. Un šim mērķim viņa krāj divu eiro monētas. Tādā veidā gada laikā izdodoties sakrāt ap 200 eiro. Pirms ceļojuma monētas tiek samainītas pret papīra naudu Latvijas Bankā, kur to var izdarīt bez maksas. Alda arī norāda, ka uzkrāt trešajā pensiju līmenī, kā arī dzīvības apdrošināšanas fondos ir izdevīgi, jo valsts atmaksā atpakaļ iedzīvotāju ienākuma nodokli. Kā liecina Swedbank aptauja, iespēju atgūt iedzīvotāju ienākuma nodokli izmanto katrs trešais krājējs.
Uzkrājums atvaļinājumam
Savs stāsts ir frizierei Montai (vārds mainīts), kas ir pašnodarbinātā. Arī Monta katru mēnesi zināmu naudas summu noliek atsevišķā norēķinu kontā. «Esmu pašnodarbinātā, tāpēc man nav darba devēja apmaksāta atvaļinājuma vai slimības lapas. Jārēķinās, ka mana atvaļinājuma nauda nāk no maniem uzkrājumiem, tāpat kā iztikas līdzekļi slimošanas laikā. No uzkrājumu naudas es arī aizbraucu kādā ceļojumā. Tāpat tādējādi veidoju zināmu drošības spilvenu savām vecumdienām. Summa, kuru katru mēnesi nolieku, mainās atkarībā no ieņēmumiem, jo kādu mēnesi ir vairāk klientu, kādu - mazāk,» savus krāšanas paradumus raksturo Monta.
Vilnis (vārds mainīts), kas ir nodarbināts kā darbinieks kādā reklāmas aģentūrā, stāsta, ka katru mēnesi naudu atliek, lai reizi gadā varētu doties tālākā ceļojumā. Naudas atlikšana neļauj ikdienā dzīvot tik brīvi kā gribētos un varētu, tomēr tas, pēc Viļņa teiktā, ar uzviju atmaksājas atvaļinājuma laikā, kad var doties ceļojumā un zināt, ka naudas ir pietiekami, lai nav jāknapinās. «Es labāk taupīgāk dzīvoju ikdienā un neeju ēst vakariņas restorānā, toties to atļaujos darīt, esot ārzemēs, kad tiešām varu izbaudīt visu, kas mani interesē. Mani gan mazliet grauž, ka visus gada uzkrājumus notērēju ceļojot un man nav nekādu uzkrājumu pensijai. Taču man līdz pensijai ir 25 gadi un vēl ir mazliet laika, domāju, ka drīzumā nonākšu arī līdz tam, ka katru mēnesi kaut ko ieskaitīšu trešajā pensiju līmenī,» pārdomās dalās Vilnis.
Skaidrā naudā un kontā
Uzkrājumus visvairāk veido iedzīvotāji vecumā no 25 līdz 34 gadiem un no 65 līdz 79 gadiem. Divreiz biežāk to dara latvieši nekā krievvalodīgie, iedzīvotāji ar augstāko izglītību, kas ir precējušies. Likumsakarīgi uzkrājumus visbiežāk veido cilvēki ar augstākiem ienākumiem - sākot no 500 eiro mēnesī. Ja skatās reģionālajā griezumā, tad ar uzkrāšanu nodarbojas divreiz vairāk rīdzinieku nekā cilvēku citos reģionos. Tomēr otrs reģions, kura iedzīvotāji uzkrāj visvairāk, ir Latgale, bet vismazāk uzkrāj kurzemnieki. Visvairāk cilvēki uzkrājumus veido, lai sakrātu naudu kādai precei vai pakalpojumam, tajā skaitā automašīnai, mājoklim, ceļojumam. Otrs uzkrājumu veidošanas mērķis ir nomaksāt parādus vai kredītus. Mazākā daļa uzkrājumu veidotāju to dara, lai nodrošinātu sev vecumdienas, kā arī lai sakrātu naudu personīgā biznesa uzsākšanai.
FKTK Klientu skolas pētījums arī atklāj, ka visvairāk - 31% respondentu - līdzekļus uzkrāj skaidrā naudā mājās, 25% tos noguldījuši bankas kontā, bet 7% veikuši iemaksas krājkontā. Savukārt Swedbank šogad veiktā aptauja uzrāda šādu ainu: 33% respondentu izvēlas līdzekļus uzglabāt skaidrā naudā vai norēķinu kontā, 24% veido trešā pensiju līmeņa uzkrājumus, 21% ir termiņnoguldījums vai krājkonts bankā, 17% iegulda nekustamajā īpašumā, bet 14% izvēlas apdrošināšanas piedāvājumus.
Pieaug uzkrājumi pensijai
FKTK Klientu skolas vadītāja Ieva Upleja, taujāta, kas ir galvenais iemesls tam, ka tik liela daļa iedzīvotāju vispār neuzkrāj, norāda uz vairākiem apstākļiem. Vispirms jau samērā zemais labklājības līmenis sabiedrībā. Latvija tomēr ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, vērtējot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. Jāatgādina, ka saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem 22% strādājošo iedzīvotāju saņem vienīgi minimālo algu. Vēl viens iemesls noteikti ir arī pašdisciplīnas trūkums un neprasme plānot savas finanses. To, ka nelieli ienākumi ne vienmēr ir šķērslis uzkrājumu veidošanai, liecina tas, ka vieni no aktīvākajiem krājējiem ir tieši seniori.
Arī Swedbank Pensiju un investīciju atbalsta daļas produktu līnijas vadītājs Kristaps Kopštāls min, ka uzkrājumu veidošana ir arī tradīciju un kultūras jautājums, jo ir cilvēki, kas to dara no samērā mazām algām, un ir cilvēki ar daudz lielākiem ieņēmumiem, kuri to nedara.
Tajā pašā laikā I. Upleja uzsver arī kādu pozitīvu tendenci - aizvien vairāk ir cilvēku, kuri naudu nogulda privātajos pensiju fondos jeb tā sauktajā trešajā pensiju līmenī. Pērn, stāsta I. Upleja, bija lielākais šādu noguldītāju skaita pieaugums pēdējos piecos gados. Saskaņā ar FKTK datiem šā gada 1. ceturksnī privāto pensiju fondu dalībnieku skaits bija 258 676 cilvēki. No tiem 40 000 jau ir sasnieguši likumā noteikto pensijas vecumu. Swedbank veiktā aptauja liecina, ka visaktīvākie līdzekļu noguldītāji privātajos pensiju fondos ir cilvēki vecumā no 35 līdz 49 gadiem, kam seko vecuma grupa no 50 līdz 64 gadiem. Savukārt iedzīvotāji vecumā no 21 līdz 34 gadiem pārsvarā izvēlas uzkrāt skaidrā naudā vai veido uzkrājumu bankas norēķinu kontā.
10% no ienākumiem
Gan I. Upleja, gan K. Kopštāls teic, ka labā prakse no finanšu pratības viedokļa būtu uzkrājumiem novirzīt 10% no mēneša ienākumiem. Turklāt uzkrājumiem jeb tā dēvētajai finanšu ilgtspējai būtu jābūt apmēram trīs mēnešalgu apmērā. Jo pašlaik, kā liecina FKTK Klientu skolas veiktais pētījums, 36% iedzīvotāju, zaudējot savu galveno ienākumu avotu, spētu bez aizņemšanās izdzīvot tikai nedēļu vai pat īsāku laika posmu.
Ja cilvēks var zināmu summu novirzīt uzkrājumiem, tad kas būtu prioritārs - nodrošinājums vecumdienām vai rezerve nebaltām dienām? I. Upleja skaidro, ka prioritāte noteikti ir uzkrājumi nebaltām dienām. «Tiem jābūt viegli pieejamiem un likvīdiem, lai nepieciešamības gadījumā pie šīs naudas rezerves var viegli piekļūt. Tad, kad tas ir nodrošināts, var sākt domāt par uzkrājumiem vecumdienām,» norāda I. Upleja.
Samaksā pats sev
I. Upleja teic, ka, domājot par uzkrājumu veidošanas iespējām, cilvēki parasti sāk to darīt no otra gala. Proti, mēneša beigās paskatās, vai ir kas palicis pāri, ko nolikt. Taču pareizi būtu, kā uzsver I. Upleja, pēc algas saņemšanas vispirms zināmu summu nolikt un tad sākt plānot, kā rīkoties ar pārējiem līdzekļiem. Jo «uzkrājums - tā ir nauda, kuru cilvēks samaksā pats sev, lai īstenotu kādu savu vēlmi vai pasargātu sevi no kādas ārkārtas situācijas, kad pēkšņi nepieciešama lielāka naudas summa, taču nav, kur to ņemt», skaidro FKTK Klientu skolas vadītāja. Pašlaik saskaņā ar pētījumu par iedzīvotāju finanšu pratību uz jautājumu «Ja jums šodien uzrastos neplānoti un lieli izdevumi, kas būtu vienādi ar jūsu personīgajiem mēneša ienākumiem, vai jūs būtu spējīgs tos segt bez naudas aizņemšanās vai, piemēram, draugu/radinieku palīdzības?», 60% respondentu atbildēja noliedzoši.
Savukārt, runājot par zemajām depozītu likmēm, I. Upleja bilst, ka tas nav nekāds arguments, lai neveidotu drošības spilvenu un zināmu finanšu rezervi. Jo pēkšņi, piemēram, saplīstot ledusskapim vai televizoram, būs nepieciešami līdzekļi, lai iegādātos jaunu, neraugoties uz to, kādas ir depozītu likmes. Turklāt, kā jau minēts, lielākā daļa uzkrājumu veidotāju izvēlas to darīt vai nu skaidrā naudā, vai līdzekļus uzkrāt atsevišķā norēķinu kontā. Protams, pieaugot depozītu likmēm, iespējams, daļa uzkrājumu, kas pašlaik ir skaidrā naudā vai norēķinu kontos, pārceļos uz depozītiem, taču tas nemainīs kopējo cilvēka uzkrājumu apjomu.