«Figu. Neko nevaru pateikt,» rakstniece Andra Neiburga. «Dzīvsudraba mednieks, attālā radniecībā ar perforētāju,» dzejniece Ieva Rupenheite. «Viņi abi - Žebers un Breže - ir ironiskie romantiķi. Viņi ir galējību ļaudis, bet vienlaikus - perfekcionisti. Tas rada spriedzi faktūrās un tēlos. Breže, tas, kurš viens pats, visur un vienmēr meklē taisnību, arī ja paštaisni. Bet kopumā viņš ir ļoti labs cilvēks,» politiķe Sarmīte Ēlerte. «Man pietiek ar vienu teikumu - Breže ir draugs,» kinorežisore Laila Pakalniņa. «Ar Breži ir tāpat kā ar to lēdiju vecā britu anekdotē: viņa nevalkāja minisvārkus un nevalkāja ļoti garus. Bet ar vienu un to pašu kostīmu viņa laiku pa laikam bija ļoti modē!» mākslas teorētiķis Vilnis Vējš. «Viņš ir porcelānkrāsas citplanētietis - no skata un sajūtām ārkārtīgi trausls, bet, ja vēlēsies to pārbaudīt, nogrūžot no plaukta, viņš izkūpēs, nozudīs, un tava roka novicināsies tukšā gaisā,» rakstniece Dace Rukšāne. «Izsmalcināts perfekcionists, divdabis - dzejnieks un mākslinieks, un mani vienmēr un joprojām fascinē viņi abi divi. Breže visu dara nopietni, taču ar eleganci, bez citiem redzamas smaguma sajūtas. Un, protams, džentlmenis - kā atzīst visi, kas viņu pazīst,» mākslas kuratore Daiga Rudzāte.
Nesmejies - bet kas tu esi tagad? Lielu Rīgas namsaimnieku administrācijas pārstāvis, mākslinieks, kas reti rīko izstādes, vai dzejnieks, kuram tikpat reti iznāk grāmatiņas?
Cilvēks tramvajs, man ir visādi vagoniņi. Namsaimnieku pārstāvju pārstāvis, mākslinieks. A ko, es jums esmu kaut kā mainījies, kaut kāds citādāks - ar ragiem un asti? Es taču neesmu kaut kāds savādāks cilvēks kļuvis, man šķiet.
Paga, paskaidrošu - tā jauno radošo paaudze, kas Latvijā sāka darboties - ārprāts! - 80. gados, ko nosacīti varam dēvēt par Avota paaudzi (jaunās dusmīgās rakstnieces Eva Rubene, Rudīte Kalpiņa, Andra Neiburga, talantīgu poētu pulks - Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Guntars Godiņš, Amanda Aizpuriete, Pēters Brūveris, vesela strīpa mākslinieku, grafiķu un fotogrāfu - tu, Ojārs Pētersons, Juris Putrāms, Kristaps Ģelzis, Vilnis Zābers, Sarmīte Māliņa, Oļegs Tillbergs, Andrejs Grants, Andris Krieviņš - un tie visi bija šī žurnāla autori), tolaik bija ne tikai atsevišķas spilgtas personības, bet kopums, ja var tā teikt - kolektīvs spēks ar kaut kādu paaudzes piederības izjūtu. Varbūt tas ir tikai mīts, kas glaimo pašapziņai. Tagad visi ir lieli individuālisti, katrs plosās savā nodabā, ne?
Es tev atbildēšu ar pretjautājumu - bet vai tad māksla ir iznīkusi?
Nē, plaukst un zeļ.
Nezinu, vai zeļ, bet tas, ka šodien māksliniekiem, tāpat kā jebkuram cilvēkam, jāsastopas ar daudz vairāk izaicinājumiem un grūtībām - viņš dzīvo mazā nācijā, cilvēki dilst, izvēļu, ar ko nodarboties, arī lai izdzīvotu, ir arvien vairāk -, un tomēr radošie neiznīkst, nosauc, kurā jomā gribi - literatūrā, teātrī, mūzikā. Māksla ir garīga nepieciešamība, un tā nekur nav pazudusi. Vesela paaudze, kura beidzamajā PSRS agonijas posmā izveidojās, - tā tiešām bija paaudze, tur tak vēl bija Kulakovs, Zirnis… un viņi arī nekur nav pazuduši. Rosās.
Ja vien nav zem zemes.
Jā. Bet nodzeršanās vai nonarkošanās iespējas bija visiem. Vieni tās izmantoja, citi baidījās. Un izdzīvoja. Jo pārmaiņas taču bijušas fantastiskas. Nerunāju par to, cik naudas tagad vajag katram individuāli, lai dzīvotu, - vienam tādas, citam citādas prasības. Bet tiem, kas nodarbojas ar mākslu, strādā mākslā, taču, tāpat kā ražotājiem, ir jāsastopas ar to tirgus ekonomiku - visi energonesēji ir kļuvuši ārprātīgi dārgi. Psiholoģiskais spiediens, cik daudz pūļu jāvelta dzīves kvalitātes nodrošināšanai, nomāc - un mākslinieks šai ziņā ne ar ko neatšķiras no citiem. Mums ir tikai viena priekšrocība - mēs varam par to reflektēt. Sanākt kopā un pasmieties kaut vai.
Tu domā, ka tagad ir cilvēki, kas var iztikt tikai no mākslas?
Vienmēr tādi ir bijuši. Manuprāt, Dace Lielā vienmēr ir tikai gleznojusi, bet ne tikai viņa. Ieva Iltnere arī. Ir tādi komercmākslinieki, kas dzīvo pavisam labi, - kaut vai Ritums Ivanovs. Tēlniekus kapu pieminekļi nodrošina. Grafiķiem palīdz grāmatu dizains. Daudzi mākslinieki iztiku pelna ar pedagoģisko darbību Akadēmijā - tas arī ir darbs savā jomā. Bet, piemēram, tie, kas nopietni nodarbojas ar instalācijām, - nu, švaki. Bet ir arī tādi pazīstami mākslinieki, kas veiksmīgi pārprofilējušies un izveidojuši savas studijas, dizaina centrus, tādas īstas radošās laboratorijas, kas strādā starptautiskos projektos un dod darbu latviešu māksliniekiem, piemēram, Jānis Mitrēvics ar savu Azerbaidžānas muzeju - nu tas jau ir kosmisks līmenis.
Brežes stāsts par persiešu tepiķi
Baku cara laikos, kad viņi uzsēdās uz petrolejas adatas, būvēta no gaiša akmens un atgādina Parīzes bulvārus. Mēs ieejam Baku tādā milzīgā, neteiktu, ka dikti labi apgaismotā, telpā, kurā pret griestiem stiepjas simtiem tūkstoši zīda diegu nīšu, bet pie zemes uz zemiem beņķiem - mums skolā tos sauca par zviedru soliem - pie katra tā tepiķa, kas stiepjas griestos, cieši viena pie otras kā siļķītes tup pa piecpadsmit divdesmit sieviņām. Viņas, visu dienu klusējot - jo precizitātei vajag uzmanību -, vispirms caur nītīm palaiž spoli un tad ar diezgan smagu metāla kasīkli pieblietē to diegu, tidi-didi-di, tad ar smalkām šķērītēm nogriež tos zīda putekļus, lai paklājs būtu līdzens. Un tā no rīta līdz vakaram šancē - veselu mēnesi mazam, lielam tepiķim - divus trīs. Jo paklājs kā tāda dzīva būtne aug pamazām, nu varbūt augstākais desmit milimetru dienā. Labā tepiķī to mīksto zīda matiņu skaits ir miljoni. Varētu padomāt - tīrie viduslaiki. Bet tas ir stāsts par to, ka šāds roku mākslas darbs jau pamatā nevar maksāt maz. Ja nebūtu to sieviešu čaklo rociņu, nekāda māksla, brālīt, nesanāktu. Un tie paklāji ir pasaka. Un neviens nedzer. Musulmaņi. Sēž vakarā kafejnīcā nopietni džeki melnos uzvalkos pie gara galda, sieviešu nav. Sēž un dzer jogurtu - visiem baltas ūsas!
Tad es tev jautāšu - vai zini, ka Baku ceļ Normana Fostera, Zahas Hadidas un vēl dažu stārkitektu projektētās celtnes?
Jā, tur tagad izskatās kā Dubaijā, apbūve ir ārprātīga.
Bet pie mums - kas taisījās modernās mākslas muzeju būvēt? Rems Kolhāss, arī zvaigžņu arhitekts. Kur pačibēja?
Viņš jau patiesībā savu pirmo darbu paveica - projekts ir. Tā bija Latvijas problēma, ka mums, redz, vajag visu uzreiz. Elementārs loģiskā saprāta trūkums un milzīga apetīte piezīsties pie valsts līdzekļiem. Ja jau pat naftas lielvalsts Norvēģija pamazām, pamazītēm, astoņus gadus būvēja savu operu, četrus - jauno muzeju. Bet mums, nabagiem, bez tā naftas spaiņa - vo, būs mums «Trīs jebe» (birojs Trīs jaunie brāļi, kas koordinētu triju lielu kultūras celtņu tapšanu - Nacionālā bibliotēka, koncertzāle, modernās mākslas muzejs - N. N.)! Kur ir mūsu secīgums? Kur rēķināšanās ar realitāti - ka neesam bagāti un diez vai būsim? Bet visa tā 3JB ideja taču bija - apsaimniekot valsts naudu, nevis kaut ko uzbūvēt. Uztaisīja administratīvi birokrātisko aparātu, birojus iekārtoja, kur pazuda miljoni. Nebija pat tik daudz prāta, lai saprastu, ka mums nav tādu intelektuālo resursu, kas šādus trīs lielus projektus nomenedžētu.
Tātad - tā bija apzināta zagšana?
Iecerē tās visas būvniecības pozīcijas jau ir plānotas ar rezervi - nočiept. Tagad sevišķi ērti ir pie lielām būvēm tāda pozīcija - vājstrāvas. Bibliotēkas gadījumā tas ir sevišķi svarīgi - visi interneti, novērošanas kameras, komunikācijas, visas smalkās kompjūtertehnoloģijas, kas vairs nav elementāra elektroenerģija, kur ir skaidrs, cik kas maksā. LNB gadījumā viss bija rēķināts un uzskrūvēts uz visdārgāko, kur tāmē pusmiljons turpu šurpu neko nenozīmē. Un tagad, kad naudas ir tik, cik ir, tā sāk buksēt, un diez vai gals būs drīz, cik ceram, jo modernai infrastruktūrai vajag ārkārtīgi lielus līdzekļus. Jo pret valsts naudu mēs neattiecamies kā pret savu personīgo kabatu. Savu naudu mēs skaitām, valsts - ne, kas vispār ir dīvaini. Un pierāda, ka latviešu zaglīgums nekur nav izčibējis.
Piemēram, ierēdņu šķira, kas dreb par savām vietām. Kāpēc dreb? Tāpēc ka ierēdņa bizness ir uzlikt vai neuzlikt zīmogu un parakstu. Nevis izpildīt un ievērot likumus, bet - uzlikt vai neuzlikt zīmogu. Jo no tā atkarīgs tavs «kukulītis», kurš jau tālāk darbojas kādā biržā un tā tālāk. Tāpēc mums ir un būs visi šitie Miķelsoni un dzelzceļvilcienu konkursi… Jo nekas jau nemainās. Bet mēs iebraucām nepareizā purvā.
Bet tu taču esi mākslinieks, vari braukt, kur gribi…
Tas taču nenozīmē, ka viņš ir idiots, kas ciparus nesaprot.
Interesanti, reiz mēs ar gleznotāju Līgu Purmali tā jokodamies sākām aprēķināt vienas bildes «pašizmaksu». Sanāca, ka gleznā, pirms vēl tā vispār ir uzkrāsota, ir jāiegulda diezgan krietna summa - Līgai sanāca tuvu diviem simtiem.
Tas, protams, atkarīgs no krāsu kvalitātes. Ir ļoti dārgas krāsas, jā. Arī kvalitatīva gruntēšana, labs rāmis un audekls nav par latu nopērkams. Un, protams, gleznošanā ieguldītais laiks. Par talantu un ideju nerunāsim - to jau nevar aprēķināt.
Cilvēki jau šo nezina, nesaprot, un, kad ierauga gleznu par 1000 latiem, kas vēl ir nieks, tad sākas kārtējais - arī mans bērns šitā māk… Cik maksāja tava izstāde galerijā?
(Smejas.) Simt sešdesmit dienasgaismas spuldžu no likvidētās Krājbankas birojiem - tik maksāja. Vēl 1971. gadā Sarkanajā kvadrātā taisīti zābaciņi. Ieva Rupenheite arterritory.com bija uzrakstījusi - demerkurizācijas centrā Liepājā noskaidrojusi, ka manā darbā Baltais kvadrāts ar tām 160 lampām esot precīzi 1,6 grami dzīva sudraba. Redz, cik tas maksā.
Brežes stāsts par klusumu
Bet drīkst, es tev atbildēšu ar cita mākslinieka vārdiem? Ir tāds labs jaunais grafiķis Reinis Liepa, viņam Zuzāna galerijā Pārdaugavā tagad izstāde. Liepam jautā - kas tā tāda «klusā daba» ir? Reinis saka, ka visprecīzāk klusās dabas būtību atklāj franču valodas nature morte (burtiski tulkojot - mirusī daba - N. N.). Liepa stāsta, ka viņa darbnīcā uz palodzes stāv sērkociņš un viena salocīta autobusa biļete. Un nekas nenotiek. Un ir klusums. Man liekas, tā ir ļoti laba formula. Par ko ir tava izstāde, man prasa. Un es varu atbildēt kā Reinis Liepa - klusums ir. Šī klusuma frāze ir tik eksplozīva, ka ar to pietiek. Tas ir, kā viens mākslinieks uzmodelē situāciju savā darbnīcā. Otrs mākslinieks lasa šo visu un padomā - re, nav slikta atbilde!
Bet tava māksla kādreiz tika dēvēta par sociāli aktīvu...
Es pēc tā neesmu nekad tiecies. Tas vispār ir aizdomīgs formulējums «sociāli aktīvs»…
Nu bet Gustava Kluča māksla taču bija sociāli aktīva?
Man atkal šķiet, ka Klucis bija ļoti nelaimīgs cilvēks. Vai viņa sieva (smejas). Bet es... man šķiet, sapratu, par ko tu prasi. Es jau savā ikdienas dzīvē esmu mākslinieks. Veids, kā es sarunājos ar cilvēkiem, kā es daru savas lietas. Es kaut kā ieraugu lietas no citas puses, un man tā liekas mākslinieka priekšrocība. Saskatīt aversu lietām - kā monētai. Ja no tādas spējas dzīve paliek interesantāka, tātad tā kļūst vieglāka. Ar pieri krunkās un šķendēšanos tālu netiksi. Labāk pasaki, kas tā tev par brīnišķīgu skulptūriņu tur karājas? (Intervija notiek Normunda Naumaņa mājās - red.)
Tas ir lācītis.
Brīnišķīgs lācītis. No papīra?
No koka. Tā ir masu produkcija no Šveices.
Neviens Swarovski nestāv viņam blakus! Jebkurš lācītis man uzreiz ir objekts. Un šis ir labs.
Tu tagad joko?
Nē.
Tu piederi pie tiem, kas uzskata klasisko akadēmisko izglītību par lielu vērtību, un uzskati, ka māksliniekam tomēr vajag apgūt arī amatus. Lai cik straujā tehnoloģiju attīstība nedemonstrētu, ka mākslinieka darbs var būt arī «plika» ideja, realizēt ideju var dators vai kāds cits «tehniskais personāls». Joprojām?
Leonardo lielās freskas jau palīdzēja realizēt mācekļi, kā tad. Mani drusciņ uztrauc kas cits. Elementārs piemērs. Kādreiz pats cilvēks bija kompjūters - galvā. Mēs spējām atcerēties analogos ciparus telefoniem, mammai, sievai, tuvākajiem draugiem. Tagad - cik gan bezpalīdzīgs un nožēlojams ir viens indivīds, kuram pazūd mobilais vai nav interneta. Jo viņš jau vairs pat savu telefona numuru nezina. Iespējas ir tik plašas - ar miljons draugiem feisbukā, un tajā pašā laikā - tu esi cilvēks bez jelkādas identitātes un pat individualitātes, tiklīdz tevi no šī tīkla atslēdz. Tad tu pazaudē tehnoloģijām vienā setā.
Varbūt tu esi vienkārši vecmodīgs, neesi tehnoloģiski adaptējies?
Jā, adaptējies neesmu. Pēc būtības - negribu arī. Tas gan ne par ko labu neliecina, bet es nedomāju, kā tādēļ man būtu jācieš dižas dvēseles mokas. Man pietiek, ar ko sevi radoši kompensēt. Laikam jau esmu neziņkārīgs. Precīzāk - neesmu zinātkārs cilvēks.
Kur tāda paškritika?
Man ir pietiekami daudz gadu, lai šo greznību - būt kritiskam pret sevi - varētu atļauties. Un tu taču neesi mācītājs.
Brežes stāsts par nelaiķi
Jaunajā izstādē lielākā ķēpa nebija ar tām simt sešdesmit dienasgaismas lampām, ko Krājbanka norakstīja, kaut gan katru vajadzēja mazgāt vismaz divdesmit minūšu, lai atberztu tīras un baltas. Pašam vien nācās šrubīt.
Pāris dienu pirms izstādes tur bija iecerēts tāds darbiņš ar divām senām spuldzītēm - kas tā jocīgi sprakšķ, kad strāva plūst, uzreiz precīzi liecinot par laikmetu, no kura tās nākušas. Es jau grasījos tās pieslēgt (seko detalizēts visa šī procesa tehniskais apraksts - N. N.), bet biju kaut ko ne tā savienojis vai arī vadi un ligzdas nebija īstās, vārdsakot - viens mirklis, un čuššš, spuldzītes nomira. Beigu galā jau sapratu, kur tā vaina, bet - par vēlu. Tagad man abas tās spuldzes guļ Antonijas ielas šķūnītī - kā tādas nelaiķes. Nevaru es tās izsviest. Man tās tiešām atgādina dzīvas būtnes, kurām esmu nodarījis pāri.