Viņai pašai pēc pieredzes lielos uzņēmumos un pēc garāka atvaļinājuma kamera un sadarbības veicināšana starp britu un Latvijas visdažādāko jomu uzņēmumiem šķiet kas pilnīgi jauns un aizraujošs. «Man ļoti patīk, ka te ir daudz stresa, bet tas ir pozitīvs, uz priekšu dzenošs.»
Pretestība pret mākslu
Bērnībā gan viss liecināja par to, ka Ivi Anna būs ar mākslu saistīts cilvēks. Viņa dzimusi mākslinieku ģimenē, un «kaut kā likās - es taču neko citu nevaru darīt». Vidusskolā Ivi Anna mācījās teātra klasē, kur bija arī prakses kinostudijā, Operā. «Bija interesanti, bet pēc kāda pusgada sapratu, ka neesmu cilvēks, no kura kā no plastilīna var locīt, ko vajag. Man vienmēr ir viedoklis, pēc horoskopa esmu tipisks Auns,» viņa stāsta. Pēc skolas Ivi Anna stājās Mākslas akadēmijā, lai studētu pielietojamo grafiku Dizaina nodaļā, taču netika. Sāka strādāt Mākslinieku savienībā, kur mākslas padomēs piedalījās eksporta izstāžu rīkošanā un mākslinieku sabiedrībā jutās kā mājās.
Lai gan vēlāk Ivi Anna epizodiski zīmēja afišas kinoteātrī Maskava Ķengaragā un veidoja fonus LTV Panorāmai, uz Mākslas akadēmiju viņa vairs īpaši nerāvās. «Nospļāvos un aizgāju uz juristiem. Un to nekad neesmu nožēlojusi. Domāju, tā ir ļoti laba un visās jomās pielietojama izglītība,» teic Ivi Anna.
Viņa spriež, ka laikam pret mākslas pasauli bijusi arī kāda iekšēja pretestība, jo bērnībā vecāki bieži bija prom no mājām, veidojot interjerus kaut kur plašajā PSRS, un Ivi Anna skaidri apzinājās, ka vēlas sev darbu, kur ir skaidri nodalītas darbdienas un brīvdienas. «Esmu perfekcioniste pēc dabas, man patīk tādas precīzas lietas.»
Tāpēc arī kļūšana par Lattelecom Taksofonu centra Pārdošanas daļas vadītāju nelika justies kā ielecot uz galvas āliņģī. Tas bija laiks, kad Lattelecom sadarbībā ar britiem no vecajām centrālēm veidojās par tagadējo uzņēmumu. Ivi Annas uzdevums bija telekaršu ieplūdināšana Latvijas tirgū. «Neteikšu, ka darba saturs bija ļoti interesants, bet tā bija mana pirmā pamatīgā saskare ar angļu valodu un britiem. Mans šefs bija brits no Gibraltāra ar sievu spānieti - fantastiski cilvēki!»
Saliedēja ienaidniekus
Lattelecom bija ieskrējiens, Ivi Anna saka. Lielais izaicinājums bija darbs dāņu elektromateriālu uzņēmumā DE-VI, kuram viņa no nulles veidoja pārstāvniecību Latvijā, darot visu iespējamo - paplašinot dīleru loku, meklējot darbiniekus, telpas, kurās pašai nācās arī vadīt būvdarbus. Kad pēc diviem gadiem viss jau bija iegājis rutīnas sliedēs, Ivi Anna atrada nākamo darbu, kur rutīna likās gaismas gadu attālumā.
Zviedru būvmateriālu ražošanas uzņēmums Optiroc, kurā Ivi Anna, izturot konkursu, kļuva par izpilddirektori, bija reizes desmit lielāks, tajā tikko kā bija apvienotas divas kompānijas, un abi to kolektīvi viens uz otru bija nikni un nekomunicēja, par sadarbību nemaz nerunājot. «Atmosfēra bija tāda, ka cirvi gaisā varēja pakārt,» Ivi Anna atceras. Lai darbiniekus saliedētu, viņai nācies ņemt talkā gan tīmbildinga pasākumus, gan psihoterapiju un lomu spēles. Ivi Anna stāsta, ka nopietnas pūles prasījusi arī būvmateriālu rūpnīcas būvēšana Iecavā, tāpat uzņēmuma zīmola maiņa, kad Optiroc pārtapa Maxit (tagad kompānija pievienota uzņēmumam Weber).
Ivi Anna smej - kad viņa pēc astoņiem gadiem no šī darba aizgāja, tas valstī atnesa krīzi. Aiziešanas iemesls bija gan apnikums, gan totāla pārstrādāšanās. «Īsti neatslēdzos pat atvaļinājumā, bieži darba darīšanās braukāju uz ārzemēm, nebiju mājās, un nereti no rīta bērns histēriski kliedza: «Mammu, neej prom!» Tieši tas bija galvenais iemesls.» Ivi Anna četrus gadus atpūtās. Daudz ceļoja ar ģimeni, atdeva «parādus» meitai par viņas agro bērnību, jo «uz darbu atpakaļ aizskrēju, kad viņai bija sešas nedēļas». Ieguva MBA grādu, sāka fotografēt un mācīties grafisko dizainu - to gan Ivi Anna patlaban iepauzē, jo pirms nepilna gada piedzima otra meita.
Augļus nes aktivitāte
Sapratusi, ka beidzot ir gatava atgriezties apritē, Ivi Anna pērn pieteicās vakancei LTKL un kļuva par tās izpilddirektori. Par viņas galveno uzdevumu kļuva restartēt organizāciju, piesaistīt tai jaunus biedrus un padarīt aktīvāku biedru savstarpējo komunikāciju. Ivi Anna stāsta, ka liels izaicinājums ir piedāvāt biedriem pievienoto vērtību un audzēt izpratni par iespējamajiem ieguvumiem, jo tie no dalības šāda veida organizācijās jau nav racionāli izskaitļojami. Uzņēmējiem tiek rīkoti dažādi formāli un neformāli pasākumi, tiek domāts par biedru veselības apdrošināšanu. «Dalība šādā organizācijā ir tik augļus nesoša, cik aktīvs tajā ir pats biedrs,» Ivi Anna saka. Viņa novērojusi, ka latvieši iespēju dibināt vērtīgu kontaktu tīklu tomēr vēl neprot izmantot. Pasākumos briti un citi ārzemnieki staigā no viena svešinieka pie cita un sarunājas, bet latvietis atnāk, visu vakaru norunā ar cilvēku, kuru jau pazīst, un tad sūkstās, ka kaut kā nav sanācis tik plašs netvorkings, kā gribējies. «To vajag kopt, mācīties un mācīt bērniem, jo tas dod ārkārtīgi daudz,» saka Ivi Anna.
Viņa priecājas, ka jūt sava darba rezultātu - kameras biedru apmierinātību. Pie panākumiem Ivi Anna pieskaita arī uzlaboto sadarbību ar Lielbritānijas vēstniecību un jauno kameras mājaslapu, kurai pati veidojusi dizainu un piešķīrusi praktiska komunikācijas darbarīka funkciju.
Darāmajam LTKL Ivi Anna vēl tik drīz galu neredz. «Esmu cilvēks, kas strādā tikai intereses dēļ. Ja jūti, ka, braucot uz darbu, gribas tam pabraukt garām, pienācis laiks ko mainīt. Ja tev nepatīk tas, ko dari, tas tiešā veidā atsaucas uz darba rezultātu.» Ivi Anna piebilst, ka arī darbiniekus visās savās darbavietās atlasījusi pēc principa - lai viņš nāk strādāt aiz intereses un lai ar viņu var argumentēti strīdēties, ļaujot atšķirīgu viedokļu sadursmē piedzimt labākajam risinājumam.