Visticamāk pat - lai ko tur spēlētu. Tas nozīmē arī to, ka šādā reizē var atskaņot ne tikai vilinošos, populāros, leģendāros hitus, kā, piemēram, Imanta Kalniņa 4. simfoniju. Taču ir liela atbildība un nepieciešama īsta, pieredzējuša meistara acs, lai svētku koncertam izveidotu nevis gaudeni skumīgu, bet spēcīgu un kontrastiem bagātu programmu. Tādu, kas spēj uzrunāt arī «nejauši» koncertzālē ieklīdušās avis, nevis aizbiedētu no turienes uz visiem laikiem. Jāspēj uzburt krāšņu svētku sajūtu, neieslīgstot banālās vai plakātiskās klišejās.
Mūsu diriģēšanas vecmeistars Aleksandrs Viļumanis ir tieši šādas raudzes mūziķis, vispirms jau programmas stratēģis. No latviešu mūzikas klasiķu un laikabiedru lielopusu daļām viņam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Valsts akadēmiskā kora Latvija koncertam izdevās izveidot spilgtu un daudzveidīgu mozaīku, godinot visu laiku Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu, kā arī vērienīgi gleznojot latviskās dabas ainavas un vitāli sapurinot ar veselīgu humoru. Diriģentam izdevies atrast un pārliecinoši iekomponēt mozaīkā arī sen necilātus «stikliņus» - tādus kā Pētera Barisona simfoniskās svītas Bērnības rīti (1946) brīnišķīgo, tik harmoniska un apgarota gaišuma piepildīto daļu Pie dievnama, kuras dēļ visu svītu padomju gados ķēra necilāta «plaukta opusa» liktenis (ar izņēmumu 1975. gadā, kad to nodiriģēja Romualds Kalsons). Orķestris uzplauka un modās kopā ar šo mūziku. Zīmīgi vienā programmā iekļauti liktenīgi divās pasaulēs izšķirto brāļu - uz ASV emigrējušā Bruno Skultes un Latvijā palikušā Ādolfa Skultes - skaņdarbi: B. Skultes Balāde par kareivi, kurš neatgriezās un Ā. Skultes simfoniskā poēma Viļņi, kuras impresionistiski ņirbošajā kustībā un gaismu spēlēs orķestris apliecinājās lieliskā ansambļa kopskaņā. Turpat blakus Skultes skaņu marīnismam - vēl izsmalcinātāk neoimpresionistiskā un dziļi personiskā Ērika Ešenvalda piemiņas glezna Mākoņi un viens no mūsu šodienas mūzikas piepildītākajiem instrumentālās pārdomu lirikas paraugiem - Pētera Vaska flautas koncerta noslēdzošā (3.) daļa ar orķestra pirmās flautas Ditas Krenbergas solo.
Iespaidīgi dramatiskā Alfrēda Kalniņa kantāte Pastardiena rādīja, ka latvieši mūzikā nav tikai rāmi akvarelisti. Bez interpretācijas rutīnas putekļiem pa jaunam iezaigojās Romualda Kalsona Kāzu dziesma (nr. 5), kurā diriģents atradis iespēju spēlei ar publiku. Andreja Jurjāna kantāte Tēvijai noslēgumā ne tikai atgādināja, kāpēc šeit esam sanākuši, bet arī izcēla gaismā jauno, talantīgo nākotnes balsi - soprānu Laimu Lediņu.