Kvazis veseļojas
Kvazis pie Māras Skrindas dzīvo kopš aizvadītās vasaras jūlija. Balodis sagādājis daudzus pārdzīvojumus, šaubu un cerību mirkļus, sāpes un prieku. Māra saka: «Labprāt satiktu tos divus cilvēkus, kuri balodi atrada uz asfalta degvielas stacijā Virši-A Cēsīs, nepagāja viņam garām, pacēla un atnesa uz patversmi. Es pateiktu viņiem paldies, jo Kvazis ir īsts brīnums!»
Sākumā bija tikai sāpes un izmisums, un milzīga vēlēšanās palīdzēt putnam. Likās neiespējami, ka balodis ar tik nopietnu galvas traumu varētu izdzīvot. Daktere Baiba Priedniece Priekuļos iedeva nelaimītim vārdu Kvazimodo, jo putnam uz kreisās acs bija tūska vīnogas lielumā. Priedniece pieteica aci operēt, kaut cerību, ka putns pēc narkozes atmodīsies, bija maz, jo balodis bija ļoti novārdzis. Dakterei šī bija pirmā tāda veida operācija putnam - aci izgrieza, tukšumu aizšuva. Kaut arī Kvazis ļoti smagi modās no narkozes, tomēr izdzīvoja. Turpmāk viņš bija jābaro ar varu: «Piespiedu balodi sev klāt un ar varu liku graudiņus knābītī. Un tā ik pēc stundas vairāku dienu garumā. Vienā tādā reizē padomāju - kāds teica, ka baloži dzīvojot pat piecpadsmit gadu, vai es spēšu tik ļoti ilgi un tik rūpīgi viņu uzpasēt?»
Citdien Kvazim pēkšņi sākās neizskaidrojami reiboņi, viņš griezās uz vienas vietas, neko nesaprata, neko nevarēja norīt. Daktere teica - nav vērts mocīt, viņš pilnvērtīgu dzīvi nedzīvos. Māra tovakar visas acis izraudāja: «Man bija jāpieņem lēmums, un tas bija ļoti smagi, jo biju viņam jau ļoti pieķērusies, bet nākamajā rītā Kvazis - it kā nekas nebūtu bijis! Diemžēl ar laiku, pretēji manai pārliecībai, atklājās, ka putns neredz arī ar otru actiņu un visu uztver tikai ar dzirdi.» Cilvēki teica - ko auklējies, tas taču tikai balodis, bet Māra apzvanīja baložu audzētājus, konsultējās ar speciālistiem - neviens neticēja, ka akls putns var dzīvot. Māra neatlaidās. Lēnā garā sāka Kvazim mācīt ēst, pēc skaņas un taustes atrast barības un ūdens trauku. Pēc nedēļas balodis sāka lēnām bakstīties graudu bļodiņā, atrada ūdeni. «Viņam garšo tikai lobītas saulespuķu sēklas, tās viņš, arī akls būdams, veikli atrod starp visām citām!»
Mīļumiņš Sisidrā
Māra priecājas - tagad Kvazis ir vesels un laimīgs. Uz virtuves galda viņam ir savs īpašs galdiņš un laktiņa, apkārt noklātas avīzes, lai vieglāk sakopt apkārtni. Māra smej: «Tīrīt māju, kamēr Kvazis ēd, ir tas pats, kas šķūrēt sniegu puteņa laikā!» Ēd putns bieži un jau krietni pieņēmies svarā. Mistiskā veidā balodis saprot, ka var lidot tikai augšup un lejup, pretējā gadījumā uz grīdas būs viss, kas atrodas uz plauktiem. Māru viņš jūt ar nesaprotamām maņām: «Kvazis noteikti ir mājas balodis, jo pieradis pie rokām, ne no viena nebaidās. Nezinu, vai viņš ir puika vai meitene, cik vecs ir. Mīļi saucu viņu par Ruksīti, Cālīti, Sisidrā vai vienkārši par mīļumiņu. Vakaros Kvazis sēž uz datorkrēsla atzveltnes, pucējas un ir laimīgs, ka voljērā skaļi čivina papagaiļi.»
Māras sirds liela daļa pieder putniem. Saimnieces uzticīgais draugs suns Rendijs atbalsta viņas pieķeršanos spārnotajiem: «Ja vakarā ilgāk aizkavējos darbā, Kvazis nolido lejā un izguļas uz Rendija segas. Rendijam pret šādu baloža rīcību nav nekādu iebildumu. Suns mācīts putnus neaiztikt. Reiz papagaiļi bija izlidojuši no voljēra, Rendijs skraidīja pa istabu un rādīja man, kur katrs pamucis. Vienu, aiz dīvāna iemukušo, suns pat centās izvilkt laukā saviem spēkiem. Tad mutē palika dažas astes spalvas.»
Apēsts puds sāls
Stāsts seko stāstam. Piemēram, Rendijs izauklējis daudzus mazus, bez mammītēm palikušus kaķēnus, kuri vēl ar pudeli jābaro. Suns viņiem laizījis mutes un dupšus, bet, tikko mazie sāk staigāt, Rendijs no viņiem mūk. Māras uzticamais draugs izauklējis arī patversmē pamestu bruņurupuci, neskaitāmus savvaļas putnus un pamestus baložu mazuļus: «Šādos darbos viņš man ir neaizstājams palīgs.»
Rendijam šoruden paliks jau septiņi gadi. Māra teic, ka pieņemt viņu kucēna vecumā pie sevis bijis ilgs lēmums: «Tomēr nekad to nenožēlošu. Mums gan abiem ir grūti gājis dzīvē, jo Rendijam ir ļoti smags raksturs, tāpat kā man, un, kamēr viņš auga, mēs kopā apēdām pudu sāls. Divus garus gadus gājām suņu skolā, Rendijs zina visas komandas, tomēr dara tikai to, ko vēlas. Nu gluži kā es! Taču mēs esam pieslīpējušies viens otram, un esam labākie draugi!
Pirms pāris gadiem Rendijs ļoti smagi saslima. Ārstējāmies pie speciālistiem Cēsīs, Priekuļos, Valmierā, Valkā, Rīgā, un ikviens no viņiem deva tikai nelielu varbūtību, ka suns izdzīvos. Gandrīz visi ieteica - nevajag Rendiju mocīt, ir jāatvadās. Caurām naktīm gulēju gultā, klausoties, vai viņš vispār vēl elpo, nēsāju viņu uz rokām no ceturtā stāva lejā un augšā. Tas bija ārkārtīgi smagi. Tomēr piekto dzimšanas dienu sagaidījām, un nu jau drīz sagaidīsim arī septīto! Kad trūkst laika, mēdzu Rendiju paņemt līdzi uz patversmi, tomēr viņam tur ļoti nepatīk - viņš ir ļoti greizsirdīgs!»
Astēm būt
Māra ir angļu valodas speciāliste. Amatas novada Spāres internātpamatskolā viņa māca svešvalodu bērniem ar īpašām vajadzībām. «Dzīvnieki un bērni man ir pašsaprotama lieta. Kā vieni, tā otri vienkārši «līp» pie manis! 2011. gadā nodibināju Dzīvnieku atbalsta grupu - biedrību Astēm būt!. Pie manis ne no kurienes sāka nākt kaķi, suņi, pamesti papagaiļi un savvaļas putni. Liela daļa no viņiem dzīvoja pie manis pagaidu mājās. Ļoti daudzi ir atraduši sev jaunas, labas mājas. Nu jau divus gadus strādāju arī Cēsu dzīvnieku patversmē Lācīši. Patversmē regulāri uzturas ap 15-20 suņu, ap 20-30 kaķu. Pašlaik Lācīšos voljērā iekārtotas arī divas nelidojošas vārnas. Skatos, cik viņas gādīgas - katru dienu saliek uz voljēra ārējās malas sev iedoto barību un aicina cienāties brīvībā dzīvojošās vārnas.»
Dzīvnieki tāpat kā cilvēki alkst pēc mīlestības un uzmanības, kaut arī viņi Lācīšos ir zem jumta un barības netrūkst. Patversmei nāk palīgā brīvprātīgie. Atbalsta daudzi cilvēki un uzņēmumi. «Darba ir daudz, un tas ir emocionāli un fiziski smags, taču tas ir mans dzīvesveids. Es neko citu nevaru iedomāties. Esmu strādājusi arī par tulku, taču tas nav man, nevaru iedomāties darbu ofisā pie datora no 9 līdz 18.»
Māra vēlējās mācīties par veterinārārsti, bet «nu jau viss nokavēts. Gadu mācījos Smiltenes tehnikumā, apguvu teoriju, pārzinu dzīvnieku anatomiju un fizioloģiju, taču nebija iespējams mācības apvienot ar darbu. Tagad savu sapni realizēju patversmē. Viss nācis ar pieredzi un praktiskā darbā. Veterinārārsts parāda, kā likt sistēmu, kā apstrādāt brūces, kā dot zāles, un tad viss aiziet. Tā ir mana dzīve, kurā netrūkst zaudējuma sāpju, neveiksmju un asaru. Cenšos sev iestāstīt, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Laiks, ko putni un dzīvnieki pavadījuši pie manis, viņiem ir bijis laimīgs, viņi bijuši saprasti, aprūpēti un mīlēti. Tas arī man devis labas emocijas, bet šķiršanās ir neizbēgamas. Tieši paveiktais un pozitīvās emocijas, ko gūstu, dod man spēku un gandarījumu turpināt šo darbu, bez kura nespēju iedomāties dzīvi.»