Protams, būtiska loma šajā motivācijā ir paša skolēna interesēm, mērķiem un vēlmei kaut ko sasniegt, tomēr ir arī faktori, kas vairāk ir skolotāju un vecāku ziņā. Turklāt motivācija mācīties XXI gs. realitātē faktiski var izšķirt to, kā jaunajam cilvēkam turpmāk veiksies dzīvē kopumā, jo mūsdienu nemitīgi mainīgie apstākļi gan darba tirgū, gan citās jomās no ikviena prasa gatavību kaut ko apgūt visa mūža garumā.
Motivācija ir jāmāca
Skolēnu patikai mācīties nesenā diskusijā pievērsās arī dažādu jomu pārstāvji, kas iesaistījušies šīgada pedagogu apmācību programmā Samsung skola nākotnei. Piemēram, bijušais LU rektors Mārcis Auziņš, kurš joprojām pasniedz fiziku studentiem, norādīja, ka tieši motivācija un prasmes ir tas, kas skolās jauniešiem šodien jāmāca jau no agra vecuma, jo viņiem nav iespējams iedot aktuālākās zināšanas kādā jomā - liela daļa no šodienas skolēniem strādās profesijās, kādas pagaidām vēl nemaz neeksistē. Tam piekrīt arī personāla atlases kompānijas Talentor Latvia partnere Agate Anča, kura stāsta, ka darba devēji, meklējot darbiniekus, bieži saka - gribu šo cilvēku, jo viņam deg acis, pat ja viņš kaut ko profesionālā ziņā nezina vai neprot. Arī tehnoloģiju prasmes, kas ir daļa no darba ņēmēja konkurētspējas, nav svarīgākas par pašu cilvēku - to, kā viņš domā, kā un cik drosmīgi savā dzīvē virzās uz priekšu, kāda ir viņa attieksme utt. «Motivācija mācīties rodas skolas un ģimenes sinerģijā,» A. Anča saka. «Bieži arī redzu, ka jauniešus motivē piemēri no reālās dzīves, - tad viņiem ir lielāka jēgas izjūta, kāpēc kaut ko darīt.»
Skolā tehnoloģiju izmantošana dažādu mācību priekšmetu apguvē, protams, var kļūt par āķi, kas uztur dzīvu skolēnu interesi, iesaista viņus mācību procesā un dod viņiem vairāk varas pār savu mācīšanos, attiecīgi arī kāpina viņu motivāciju darboties. Tomēr vislielāko lomu spēlē skolotāji. «Motivācija darīt kaut ko jau ir katram skolēnam. Piemēram, spēlēt datorspēles. Bet skolotāja uzdevums ir paplašināt skolēna pasauli, lai viņš savu motivāciju pavērstu nevis uz spēlītēm, bet, piemēram, uz kvantu fizikas apguvi,» saka Mārtiņš Kālis, Iespējamās misijas direktors.
Kad kaut kas noklikšķ
Rīgas Skolēnu domes prezidents, Rīgas 41. vidusskolas skolnieks Toms Reinis uzskata - lai ieinteresētu jauniešus kaut ko darīt, ir jāatsakās no frāzes «vidusskola nav obligāta», ko komunikācijā ar vecāko klašu skolēniem mēdz lietot pedagogi, tā uzsverot jauniešu pašu atbildību par to, vai un kā viņi mācās vai nemācās. «Tas daudzus grauj, viņi sāk domāt, ka var arī necensties,» saka Toms. M. Kālis komentē, ka skolēniem ir būtiski sajust, ka viņi skolotājam rūp, taču minētajā frāzē rūpes nav jūtamas. Savukārt M. Auziņš min, ka skolotājam jāmāk uzķert, kurā brīdī skolēnā kaut kas ir noklikšķējis un viņš par kaut ko ir aizdedzies (pat ja tas tiešā veidā ar mācībām nesaistās), un viņu šajā lietā atbalstīt. Profesors atstāsta dzirdētu epizodi, kad kāda skolniece neaizgāja uz tikšanos ar Vairu Vīķi-Freibergu, no kuras bija sākusi iedvesmoties, un neaizgāja tikai tāpēc, ka skolotāja viņu nepalaida no stundām…
To, ka tieši skolotāji visbiežāk ir tie, kas skolēnu motivāciju un patiku pret mācībām vai nu stimulē, vai ievaino, saka arī trīs Skolas Dienas uzrunātie skolēni, kurus var pieskaitīt izcilnieku pulkam. Rodijs, Rūta un Ritums dažādās mācību olimpiādēs gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā guvuši lieliskus panākumus, tāpēc šķita, ka viņiem varētu būt samērā skaidra atbilde, kas motivācijā mācīties ir tas svarīgākais.