Arī portālā Diena.lv aizsāktajā diskusijā par mājturības stundu satura atbilstību mūsdienām neviens vien vecāks «nolaiž tvaiku» par pārāk augstām un nejēdzīgām prasībām no skolotāju puses. Savukārt valsts izglītības satura veidotāji un paši pedagogi uz to atbild - mājturības mērķis nav sagatavot nākamos tautas daiļamata meistarus, bet gan attīstīt skolēna prātu caur praktisku darbošanos.
Mājasdarbs maksā 85 latus
«Meitai 5. klasē bija jātamborē soma - paldies vecmammai, 6. klasē zeķes - paldies man, 7. klasē svārkus šuva šuvēja, 8. klasē izšuvām krustdūrienā abas divas trīs mēnešus uz maiņām, materiāliem iztērējot Ls 60. 9. klasē noslēguma darbs - noalgoju rokdarbnieci, par 85 latiem uztamborēja mēteli,» Diena.lv diskusijā raksta komentētāja ar segvārdu Drūmā. Viņas tēriņi savā ziņā attaisnojās - meitai liecībā laba atzīme, darbi izlikti skolas izstādēs. Bet pašai meitenei no tā jēgas gan nekādas, jo par rokdarbnieci viņa nekļuva, uzskata mamma.
Kāda cita diskusijas dalībniece ar segvārdu Beta stāsta, ka skolotāja mājturības stundā meitai uzdeva apvīlēt lupatu. «Sadusmojos un gāju runāt ar skolotāju. Traukus mazgāju ar švammīti un nesaredzēju jēgu trauku lupatas šūšanai. Skolotāja skatījās uz mani kā uz netikli. Trauki esot jāmazgā ar lupatiņu. Es stāstīju, ka ir arī trauku mazgājamās mašīnas,» viņa raksta. Tiesa, viņa atzīst, ka meitenēm ir jāprot adīt, tamborēt un arī šūt - bet ne jau trauku lupatas! Līdzīgās domās ir arī komentētāja Mušmire: «Sen bija laiks izbeigt šito vājprātu - XXI gadsimts, bet te māca XVIII gadsimta iemaņas. Tad kāpēc nemāca cūku kaut vai vīzes pīt?»
Diskusijas dalībnieki gan nav vienisprātis par mājturības stundās mācītajām prasmēm. Piemēram, kāda triju bērnu mamma velta atzinīgus vārdus meitu mājturības skolotājai, jo, pateicoties viņas uzdotajiem mājasdarbiem, sieviete ar savām skolniecēm iemācījusies adīt un tamborēt. Savukārt kāda cita komentētāja lepojas, ka ir vienīgā 30 sieviešu kolektīvā, kura pati spēj savam dēlam noadīt vilnas zeķes un atsūt bikšu galus. Gandarīts par mājturības stundām ir arī Kārļa un Luīzes tētis: «Kad šoruden mūsu dēls Kārlis kā vislielāko dārgumu no skolas atnesa četras paša izceptās pankūkas, nebija ne mazāko šaubu - mājturība un tehnoloģijas mūsu bērnu skolā «rullē». Pagājušajā gadā Kārlis omītei uzdāvināja paša grebtu koka karoti. Visu izšķir kadri.» Arī Anda atbalsta mājturības stundās piedāvāto prasmju apgūšanu: «Mājturības priekšmets sniedz arī ievirzi profesijas izvēlē. Kā puisis zinās, ka viņš varētu kļūt par labu galdnieku, ja to būs redzējis tikai filmās? Kā meitene varēs kļūt par šuvēju vai tērpu dizaineri, ja tērpus būs redzējusi tikai veikalā?»
Jāuzdod atbilstoši spējām
«Jebkurš dokuments vienmēr ir uzlabojams, bet arī pašreizējais standarts ir pietiekami labs,» uzskata Valsts izglītības satura centra (VISC) pārstāve Ilze Kadiķe. Priekšmeta Mājturība un tehnoloģijas standartā šobrīd noteikts, ka 75% no tā veido praktiskas nodarbes. Līdz 4. klasei puiši un meitenes strādā kopā, bet pēcāk jāizvēlas apgūt vienu no divām programmām - tekstilmateriālu tehnoloģijas vai arī koka, metāla un citu līdzīgu materiālu tehnoloģijas. Lai gan tradicionāli pirmo apgūst meitenes, bet otru - puiši, vecāki ar iesnieguma palīdzību savam bērnam var izvēlēties arī «netradicionālo» priekšmeta daļu.
I. Kadiķe atzīst, ka mācību standarts prasa konkrētu prasmju apgūšanu - adīšanu, šūšanu vai kalšanu un zāģēšanu. Tomēr paša skolotāja ziņā ir izvēlēties, kādā līmenī skolēnam tas ir jāprot. «Standartā nav pateikts, ka skolēnam ir jāada, piemēram, džemperis.» Tiesa, ja viens ir noadījis džemperi, bet otrs mazu paraudziņu, skolotājam ir grūtāk izlikt atzīmes. Vaicāta, vai skolēniem nevajadzētu mācīt vairāk ikdienā izmantojamas prasmes, piemēram, mājsaimniecības budžeta plānošanu, I. Kadiķe atbild, ka arī tas esot integrēts priekšmeta saturā. «Labs piemērs ir uzturmācības prasmju apguve, ja skolēni paši sagādā produktus, viņi var pētīt un salīdzināt izmaksas.» Tāpat viņa uzsver, ka praktiskā darbošanās ir ļoti nozīmīga arī prāta attīstībā.
Vecākiem netīk dalīšana
Biedrības Vecāki par izglītību pārstāve Jana Simanovska saka, ka daudzas lietas mācību standartā ir atbalstāmas - piemēram, uzturmācība, mazie darbiņi, kas attīsta roku muskulatūru un līdz ar to prātu. Tomēr biedrība iebilst pret lielformāta darbiem, kuru pieveikšanā jāiesaistās mammām. Tāpat vecāki vēlētos, lai bērniem būtu iespēja biežāk variēt ar tradicionālajiem puišu un meiteņu darbiem. «Ja, piemēram, puisis grib aust, tad viņš var iemācīties aust un pēc tam turpināt darboties ar koku, nevis viņam obligāti ir jāiziet visa [tekstiltehnoloģiju] programma,» saka J. Simanovska.
Risinājumu dzimumdalīšanas problēmai atradusi Rīgas Valdorfa skola, kur puiši un meitenes mājturības stundā darbojas kopā un apgūst vienas un tās pašas prasmes. Piemēram, pusgadu visi skolēni mācās kokmateriālu tehnoloģijas, bet atlikušo laiku strādā ar tekstilmateriāliem. Mājturības skolotāja Dace Skreba stāsta, ka šādā veidā apgāzt dzimumstereotipus nav grūti, jo jaunākajos bērnos tie vēl nav paguvuši dziļi iesakņoties. «Ja visi ada, tad ada. Pirmajā klasē puika nemaz nezina, ka viņš varētu neadīt,» atzīst skolotāja.