Tas prasa ilglaicīgu un mērķtiecīgu darbu vairāku gadu garumā. Šādās situācijās tikai cerēt un gaidīt uz valsts atbalstu vai ģeopolitiskās situācijas noregulēšanos ir ārkārtīgi riskanti - faktiski tas nozīmē uzņēmuma bankrotu, tādēļ ļoti daudzi uzņēmumi tagad rekordtempos cenšas atrast jaunus tirgus,» atzīst Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) vadītāja Ināra Šure. Viņa ir pārliecināta - šogad pārtikas ražotāji aktīvi strādās, lai turpinātu iekarot un nostiprināties jaunos eksporta tirgos.
Lielākais izaicinājums
Pērnais gads pārtikas ražotājiem bija sevis pierādīšanas un grūta darba gads, atzīst I. Šure. Pēc embargo un valūtas vērtības krituma Krievijā uzņēmumiem vajadzēja atrast jaunus tirgus. «Tas bija lielākais izaicinājums. Uz Krieviju pat nebija vērts sūtīt daudzas produkcijas kategorijas, jo to vērtība faktiski bija zem pašizmaksas. Līdz ar to saasinājās situācija iekšējā tirgū, jo eksportam paredzētās preces palika Latvijā. Konkurence saasinājās, uzņēmēji produktus pārdeva par pašizmaksu. Tomēr daudzi uzņēmumi - pat tie, kas nebija domājuši par eksportu, - aktivizējās. Citas izejas nebija,» atzīst I. Šure un piebilst: «Latvijas pārtikas ražotājiem vienīgā iespēja attīstīties ir eksports. Uzņēmēji to saprata, un diversificēt savu portfeli vajadzēja steidzami.»
Lai uzņēmums sevi veiksmīgi pierādītu eksporta tirgos, optimistiskajā scenārijā ir nepieciešams vismaz viens gads, taču šādi gadījumi ir reti. Kā norāda I. Šure, pērn jūtams bija valsts atbalsts pārtikas ražotājiem: «Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju mums bija iestrādātas atbalsta programmas starptautiskās sertifikācijas jomā - tas ir būtiski, sevišķi maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tāpat palīdzība tika sniegta vizītēm, eksporta izstādēm. Dažāda veida atbalstiem, tirdzniecības misijām tika iztērēti vairāki miljoni eiro. Domāju, tas bija tā vērts.»
Tā pērn dažādu pārtikas apakšnozaru uzņēmumiem bija izdevība doties organizētās vizītēs uz Zviedriju, Dāniju, Čehiju, Vāciju, Angliju, Baltkrieviju, Honkongu. Tāpat tika pabeigti trīs zinātniskie pētījumi, kas bija nepieciešami tieši pārtikas ražotājiem. Šo projektu ilgums bija trīs gadi, un to rezultātā jau pērn tika noslēgti 10 sadarbības līgumi par produktu piegādēm uz Zviedriju, Somiju, Dāniju, Čehiju. «Tas tikai pierāda, ka produktu nišas ārvalstīs var atrast. Latvija nav eksportspējīga produktu apjoma ziņā, bet gan nišas un augstas pievienotās vērtības produktos. Kaut cik nopietni apjomi varētu būt mūsu lielajiem uzņēmumiem, bet arī ierobežoti, jo mums nav kapacitātes apgūt, piemēram, Ķīnas tirgu. Food Union gan pēc ilga un grūta darba, sertifikācijas un pārbaudēm no Ķīnas puses ir iekļuvis šajā tirgū. Stratēģija ir, un jau šogad redzēsim reālos rezultātus,» stāsta I. Šure.
Eksportā gaida kāpumu
Pērn uzņēmumu noslēgtie eksporta līgumi apliecina, ka skandināviem pievilcīga šķiet mūsu konditorejas ražotāju produkcija. Zivju pārstrādātājs Brīvais vilnis pašlaik strādā ar ASV un Meksikas tirgu, Putnu fabrika Ķekava iekaro Īriju, Rīgas dzirnavnieks - Vāciju un Poliju, tāpat arī Tukuma piens redz sadarbības perspektīvas ar piena zemi Vāciju. «Noslēgtie līgumi ir individuāli un ļoti dažādi. Tā nav tikai visa piena, gaļas vai zivju nozare. Tie ir uzņēmēji, kas ir aktīvāki un strādā uz eksportu, arī mazie un vidējie, kas atraduši savu nišu,» raksturo I. Šure.
Pērnā gada pirmais ceturksnis gan bijis dramatisks, neslēpj LPUF vadītāja, - eksporta kritums pārtikas nozarē sasniedza 40%, taču triju ceturkšņu griezumā izlīdzinājās. I. Šure spriež, ka gada laikā kritums saruks līdz 5%. «Šogad mūsu uzdevums ir to apturēt pilnībā un virzīties uz attīstību. Grūtajam pērn ieguldītajam darbam noteikti ir jāparāda rezultāti jau šogad, tādēļ atkal sagaidām pārtikas eksporta kāpumu.»
Galvenie eksporta tirgi pārtikas nozarē šogad saglabāsies - tie ir kaimiņi Igaunijā un Lietuvā. Visaktīvāk šajā virzienā strādā bezalkoholisko un alkoholisko dzērienu ražotāji, un šī produkcija aizņem 20-25% no kopējā eksporta apjoma. Graudaugu ražotāju eksporta apjoms ir 16% no kopējā groza, savukārt piens, piena produkti, olas un medus ir trešā lielākā eksporta kategorija. «2016. gads noteikti būs cerīgāks nekā iepriekšējais. Bija sūrs darbs - jābūt saldiem augļiem,» I. Šure ir optimiste.
Mācības un karotītes
Nozares darbinieku apmācības Pārtikas produktu kvalitātes klastera un projekta Pārtikas nozarē nodarbināto apmācības ietvaros ir otrs lielais virziens aiz eksporta kāpināšanas, pie kura iesākto darbu triju gadu garumā šogad iecerējusi turpināt LPUF. «Sadarbojamies ar trim profesionālajām skolām, kurām piešķirts kompetenču centra statuss. Esam par duālo apmācību, kā tas ir Vācijā, - lai, vidusskolu beidzot, jaunieši neiziet darba tirgū bez profesijas un pieredzes. Piesaistot Eiropas līdzekļus, esam izstrādājuši trīs profesionālās kvalifikācijas līmeņa profesijas standartus gaļas nozarei. Kvalifikācijas celšanai jau ir apmācīti 2200 darbinieki,» stāsta I. Šure un piebilst - mācību iespējas atkarīgas no uzņēmuma ieinteresētības un no tā, kāda līmeņa darbiniekus tas vēlas apmācīt, sākot no operatoriem līdz pat vadītājiem. «Liels izaicinājums mums šogad būs arī konkurss uz kompetenču centra izveidi, kas palīdzētu virzīties uz dažādām inovācijām un inovatīvos produktus piedāvāt eksporta tirgiem. Ceram, ka izdosies,» saka I. Šure.
Vēl LPUF iecerējusi turpināt darbu pie nacionālās pārtikas shēmas attīstīšanas. Sabiedrībā to atpazīst kā Zaļo un Bordo karotīti, kas būtībā apliecina augstāku produkta kvalitāti. «Esam noslēguši līgumu ar Zemkopības ministriju, un panākumi šajā jomā ir fantastiski! 86 uzņēmumiem jau 312 produktu ir marķēti ar Zaļās karotītes simbolu, 159 - ar Bordo karotīti. Tas ir labs rādītājs, jo 2014. gadā Bordo karotīti kā šīs shēmas sastāvdaļu sākām attīstīt no nulles,» gandarīta ir I. Šure. Piemēram, ar Bordo karotīti marķēta produkcija uzņēmumam piešķir prioritāti valsts un pašvaldību iepirkumos. Papildus uzņēmums var saņemt valsts piešķirtus līdzekļus 10% apmērā lauku atbalsta attīstības plānā paredzētajai atbalsta intensitātei. I. Šure skaidro: «Tas ir svarīgs atbalsts, kas apliecina lojalitāti mūsu produktiem, jo kādreiz iepirkumos dominējošā bija cena, tagad lielāka vērība tiek arī produktu kvalitātei un izcelsmei.»