Atalgojuma jautājums ir ļoti aktuāls. Kopš strādājam vienotā Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā, izlīdzinājušās visas izmaksas, piemēram, koku cenas Latvijā ir vienādas ar citu Eiropas valstu cenām, tāpat arī energoresursu cenas, bet darba samaksa Latvijā ir būtiski zemāka. Lai samaksa mūsu valstī būtu Eiropas Savienības līmenī, tai būtu jābūt ap 1000 latiem neto, aptuveni tā. Jā, patlaban vidējā neto darba alga ir vismaz uz pusi mazāka. Ja situācija nemainīsies - nevis ārvalstīs strādājošie atgriezīsies, bet cilvēki turpinās intensīvi braukt prom no Latvijas, un tas novedīs pie ražošanas samazināšanās mūsu valstī. Veiksmīgākajā gadījumā - ja būs nozares, kas varēs piedāvāt augstāku, Eiropas Savienības līmeņa atalgojumu, notiks darbaspēka pārdale starp nozarēm tepat, Latvijas robežās. To mēs jau esam piedzīvojuši. Pieredze rāda, ka labajos gados, ap 2007. gadu, uz būvniecību aizmigrēja daudzi iepriekš citās nozarēs strādājošie, bet tajās, zemāk atalgotajās, nozarēs darbaspēka deficīts tobrīd radīja haosu. Tolaik arī daudzi no privātā sektora pārgāja strādāt valsts pārvaldē, jo būtiski tika mainīta darba samaksa ierēdņiem. Drīzumā gan sākās krīze, ražošanas apjomi saruka, starpnozaru darbaspēka migrācijas problēma vairs nebija aktuāla un tika piemirsta. Gan amatpersonas, gan sabiedrība visas grūtības norakstīja uz krīzes rēķina. Bet scenārijs, ka darbaspēks stihiski migrē starp nozarēm, radot haosu, var atkārtoties.
Jūs pats esat liela uzņēmuma vadītājs, kādu ceļu darba samaksas palielināšanai jūs redzat?
Apzinos, ka darba samaksas palielināšana ir obligāta nepieciešamība. Katram Latvijas uzņēmumam šodien jābūt plānam, kā nodrošināt darba algu kāpumu. Pamatā atbilde ir visiem viena: palielinot darba ražīgumu, jo tādā gadījumā, ja uzņēmums vienkārši paaugstinās algas, zaudēs konkurētspēju, nevarēs pārdot savu produkciju, kas novedīs pie neizbēgamas ražošanas sašaurināšanās, algu mazināšanas vai pat darbinieku atlaišanas. Kā panākt algu kāpumu, kas pamatojas uz lielāku produktivitāti, atkarīgs no uzņēmuma specifikas. Ja runājam par ražojošu uzņēmumu, jānomaina tehnika, jāmodernizē tehnoloģijas, jārūpējas par jaunu produktu izstrādi. Stratēģiska līmeņa vadītāju kompetence būtu panākt, lai uzņēmums strādā tā, ka nezūd konkurētspēja un darba algas kāpj. Uzņēmumi, kuros darba algas kāpums un ražošanas pieaugums netiks nodrošināts, neizbēgami, cietīs, jo pazaudēs darbiniekus, kuri, visticamāk, vienkārši aizbrauks no Latvijas.
Valstiskā mērogā tieši darba ražīguma celšana ir jautājums, uz ko jābūt virzītam Nacionālajam attīstības plānam, arī Eiropas Savienības finansējuma sadalē prioritātei jābūt darba ražīguma kāpumam.
Būvniecības jomas uzņēmējs nesen sacīja, ka gatavojas atvērt ražotni un apzinās, ka pat 200 darbinieku nebūs viegli atrast. Kāda ir jūsu pieredze, arī darbinieku trūkst?
Nevaru teikt, ka darbinieku trūkums būtu problēma, bet mums ir ļoti daudz ilggadēju darbinieku. Patlaban Latvijā jaunu ražotni gan neplānojam atvērt. Toties novembrī gatavojamies atvērt jau iegādātu uzņēmumu Igaunijā, netālu no Tallinas, Kohilā.
Igauniju Latvijai nereti min kā pozitīvo piemēru gan valsts un pašvaldību attieksmē pret uzņēmējiem, gan nodokļu jomā. Strādāt Igaunijā ir vieglāk nekā Latvijā?
Igaunijā ir viegli strādāt, bet arī Latvijā strādāt nav grūti, neredzu īpaši būtisku atšķirību. Kopumā Latvijā nodokļi nav lieli, pat mazi, jautājums ir par struktūru attiecībā uz darbaspēka nodokļiem un kapitāla nodokļiem.
Kas attiecas uz pašvaldību līmeni, tad gan jāatzīst, Igaunijā pašvaldību attieksme ir atbalstošāka ražošanas attīstībai savā teritorijā nekā mūsu valstī, bet atbalstu nodrošina Eiropas Savienības finanšu instrumentu piesaiste. Ja Igaunijas pašvaldībā teritorijā notiek privātās iniciatīvas, tad pašvaldības jautājumu risināšanai tiek piešķirts Eiropas Savienības līdzfinansējums. Arī veidojot ražotni Kohilā, piedzīvojām, ka pašvaldība bija ļoti gandarīta par mūsu ieguldījumu, jo saņēma finansējumu Eiropas Savienības investīciju veidā.
Latvijā nav mehānisma, kas pašvaldības motivētu savā teritorijā attīstīt ražošanu. Tāpēc daudzos gadījumos mūsu valstī veidojas situācija, ka iedzīvotāji kokapstrādi, mežizstrādi vai vispār jebkādu ražošanu uzskata par traucējošu faktoru. Šādu attieksmi no iedzīvotājiem pārņem arī pašvaldību vadītāji.
Kā to mainīt?
Nodrošināt Eiropas Savienības investīcijas pašvaldībām, kur notiek ražošana, - kā Igaunijā. Būtu arī jādomā par nodokļu administrēšanas izmaiņām, lai veicinātu pašvaldību ieinteresētību ražošanas piesaistē savai teritorijai.
Kādu rīcību gaidāt no ministriem, kas saistīti ar jūsu pārstāvēto nozari, - Ekonomikas, Zemkopības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības -, lai nozare attīstītos labāk?
Pirms dažiem gadiem Ekonomikas, Zemkopības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kopīgi veica pietiekami lielu darbu, lai novērtētu nozares potenciālu. Bet atbildīgajiem ierēdņiem jānodrošina tas, lai nozares uzņēmumi saņemtu vienādu informāciju un tiktu sekmēta darbības nepārtrauktība gan ekonomikas augšupejas, gan lejupslīdes brīžos, jo ražošanā svarīgs ir ne tikai cenu līmenis, ne tikai efektivitāte, bet arī uzņēmējdarbības nepārtrauktība. Ko vēl gribu uzsvērt par valsts sektoru, tas ir, noteikti jāturpina reforma, lai valsts pārvalde kļūtu efektīvāka, jo, globāli vērtējot, tā nekādā gadījumā nav pietiekami efektīva. Nav runa par konkrētām personām, kuras būtu jānomaina, bet par visu sistēmu, kas jāreformē.
Vai atbildīgajiem ministriem ir pietiekami daudz izpratnes par nozari?
Es domāju, ka izpratne ir. Svarīgākais ir uzturēt spēkā vienotas informācijas apriti ne tikai ar valsts pārvaldes amatpersonām, bet arī ar sabiedrību, kā arī attieksme pret vietējiem ražotājiem.
Meža nozari nosacīti var sadalīt trīs lielās apakšnozarēs. Viena no tām ir mežsaimniecība, otra - pirmapstrāde, trešā grupa - tālākās apstrādes produkti. Šobrīd labi klājas mežsaimniecībai, pietiekami sakārtota ir pirmapstrāde, bet jūtami atpaliek tālākā apstrāde, to vidū mēbeļu ražošana. Tas saistīts ar mūsu mēbeļu ražotāju bēdīgajām pozīcijām valsts un pašvaldību pasūtījumos. Vispār Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, valsts un pašvaldību pasūtījumos attieksme pret vietējiem ražotājiem vērtējama kā slikta. Piemēram, tiek būvēta valstiska mēroga ēka - Nacionālā bibliotēka -, un apdarei grib izmantot nevis mūsu valsts kokmateriālu, bet gan Kanādas kļavu. Turklāt notiek kavēšanās ar mēbeļu iepirkuma konkursa izsludināšanu, tāpēc gaidāms, ka pieteikumu iesniegšanas termiņš būs īss un tas apgrūtinās iespēju mūsu valsts samērā nelielajām mēbeļu ražotnēm konkursā piedalīties.
Citās valstīs - tieši pretēji Latvijai - tiek darīts viss iespējamais, lai kultūras celtnes un visai sabiedrībai pieejamas būves demonstrētu vietējo ražotāju sasniegumus, kā tas ir Lahti pilsētas koncertzālē Somijā vai lidostās Norvēģijā.
Lai gan eirozonā jūtama ekonomiskā nedrošība, Latvijas uzņēmumu eksports nemazinās. Kā jūs skaidrojat šo eksporta veiksmes stāstu?
Šobrīd Latvijas uzņēmumiem saglabāt eksporta apjomu ļauj pareizi izprasts pieprasījums tirgū un veiksmīgi izveidota sadarbība ar daudzām valstīm, nekoncentrējoties tikai uz dažām. Ja runājam par mūsu pieredzi, palīdz tas, ka strādājam 50 valstīs visā pasaulē - Eiropā, Tālajos Austrumos, tagad arī Turcijā -, un mums ir vairāk nekā 1100 piegādes vietu, turklāt piedāvājam plašu produktu klāstu. Eksports mums ir nepieciešamība, jo Latvijas tirgū pārdodam mazu saražotās produkcijas daļu. Tas tāpēc, ka vietējā tirgū dominē daudz lētākā Baltkrievijā un Krievijā ražotā produkcija, ar ko necenšamies konkurēt. Palīdz arī tas, ka produkciju piegādājam tiešiem gala patērētājiem, nevis izplatām ar tirdzniecības tīkla starpniecību. Turklāt mēs uzskatām, ka būtiska mūsu ražotās produkcijas vērtība ir serviss un produkta attīstība, kas notiek kopā ar sadarbības partneriem.
Vispārējā situācija Eiropā raksturojama kā nestabilitātes gaidas. Salīdzinot ar ekonomiskās krīzes periodu, situācija uzlabojusies, tomēr daudzviet Eiropā manāma tendence uzņēmumiem strādāt ar ļoti maziem noliktavu atlikumiem. Eiropas valstīs vērojami gadījumi, ka ilgspēlējoši uzņēmumi tiek slēgti, bet tajos, kas ražošanu turpina, notiek plānošana un darbs tikai īsos termiņos. Domāju, ka līdz nākamā gada vidum saglabāsies šāds noskaņojums. Pēc tam situācija varētu uzlaboties.
Perspektīvo reģionu atrašana balstās uz rūpīgu izpēti vai pēc principa: pamēģināsim tajā valstī strādāt, tad jau redzēs, kā veiksies?
Interesants jautājums. Parasti izpētām situāciju reģionā, ar kura ražotājiem domājam sadarboties, un tad pieņemam lēmumu. Ļoti svarīgi ir tas, lai reģionā notiktu ekonomiskā izaugsme, nebūtu krīzes pazīmju. Pārējais jau ir strādāšanas jautājums.