Abi puiši parasti tajā dienā vilka «izejamās štātes», skola apbalvoja labākos skolēnus tieši 18. novembrī, klātesot vecākiem. Tas bija aizkustinoši, bet, protams, nevarēja sniegt to emocionālo piepildījumu, ko šiem svētkiem var dot ģimene - ar senākiem vai jaunākiem ģimenes vēstures stāstiem. Mēs izvēlējāmies kopīgas svētku pusdienas kā «emocionāli racionālu» risinājumu. Parasti šajās pusdienās ir klāt arī vecāki, draugi, tuvi radi, dēlu draugi. Esam «apauguši» ar pusdienu dalībniekiem. Dažus gadus svētkiem pieejam racionālāk un apvienojam tos ar rudens talku - lapu grābšanu vai steigā nepabeigtiem dārza darbiem - vai ekskursiju uz vietējo muzeju. Dienu beidzam ar kopīgām pusdienām.
Šogad lapu grābšanas nebūs, bet būs tikšanās ar ilgāku laiku nesatiktiem radiem. Man ir gaidāmajam viesu skaitam atbilstošs liels un stabils galds, ko noteikti klāšu ar baltu linu galdautu, linu auduma salvetēm, neaizmirsīšu par svecēm, labākajiem traukiem un galda piederumiem. Dekorācijām esmu ieplānojusi sarkanbaltsarkanās lentes, kas gan vēl jānopērk. Kā ierasts, gatavošu ēdienkartes, kurās ir dokumentēts datums, ēdienkarte un pusdienu dalībnieki, - lai saglabājas vēsturei.
Parasti 18. novembrī cenšos gatavot latviskus ēdienus, ko atrodu arī vecās pavārgrāmatās. Man patīk meklēšanas, domāšanas un, protams, gatavošanas process. Ne vienmēr izdodas stilu izturēt pilnībā, jo daļa latviešu ēdienu ir ļoti trekni, bet Latvijas produkti gan ir vienmēr izejvielās. Šogad vārīšu skābu kāpostu zupu, cepšu kotletes no īpaši labas gaļas, dārzeņus kā piedevas glazēšu, sautēšu un gatavošu cepeškrāsnī - lai katrs var izvēlēties sev atbilstošāko. Noteikti cieņā pret Latvijas rudeni galdā celšu arī ķirbjus, kāļus un burkānus, kas, ar mīlestību gatavoti, garšo vienkārši lieliski! Desertā - lieliskie Sierštelles sieri un, protams, patriotiskā kūka - šoreiz būs biskvīta kūka ar mascarpone krēmu un laimu. Patriotismam dekorējums - sarkanās un baltās jāņogas veidos Latvijas karogu.
Vēl atlicis pieslīpēt ārpus ēšanas nodarbi, kas ir neatņemama viesību sastāvdaļa. Pagājušajā nedēļā redzētā Ģederta Eliasa gleznu izstāde Mākslas muzejā pamudināja mani veidot «gleznu spēli». Kā latviešu mākslinieki - Eliass un viņa līdzgaitnieki - ir attēlojuši savos darbus Latvijas laukus? Reprodukcijas un to apraksti spēles formātā noteikti būs interesants izziņas un sarunu temats.
Ja vēl neesat sagatavojušies 18. novembra svinībām, pasteidzieties - laika nav daudz, bet pagūt var!