Puiša CV gan rindojas arī kaudze citu projektu (ārpus Jaunatne darbībā) - pārstāvot savu Vidzemes Augstskolu (ViA), strādājot brīvprātīgo darbu dažādos pasākumos utt. Šādas aktivitātes Sandri «parāva» jau vidusskolā, viņš ar tām saista arī nākotnes plānus, lai gan patlaban stāv uz sliekšņa, kad dzīvē jādod vieta arī citiem sapņiem un jāizsver prioritātes. Jau pusgadu nekur nav braucis, jo raksta maģistra darbu un trenējas, cerot uz karjeru sportā.
Jāsāk dzīvot!
Kad uz Sandra skolu dzimtajā Dobelē atbrauca Zemgales NVO centra pārstāvji, viņi «nošarmēja ar to, ka bija tādi traki un atvērti cilvēki». Viņi stāstīja par dalību jauniešu apmaiņas projektos, un Sandrim jau uzreiz bija skaidrs - esmu gatavs! Kur jāparakstās? «Man tobrīd bija savdabīgs dzīves posms, jo pirms pāris mēnešiem mamma bija aizgājusi aizsaulē. Galvā bija trakas idejas un domas - jāsāk darīt, jāsāk dzīvot, jāizbauda viss, ko vien var.» Pēc šīs tikšanās Sandris ar vairākiem klasesbiedriem aizbrauca uz Zemgales NVO centru un pieteicās - gribam piedalīties! Tapa pirmais jauniešu iniciatīvas projekts. Ar centra cilvēkiem Sandrim izveidojās ļoti labs kontakts, un viņš tā koordinētajos projektos palīdz joprojām. Toreiz, skolas laikā, centrs Sandrim piedāvāja piedalīties jauniešu treniņkursā Sniedzies augstāk Jelgavā, pēc tam nāca piedāvājums uz treniņkursu Talsos par minoritātēm, kas Sandrim bija pirmā, nedaudz biedējošā starptautiskā pieredze. Tur satiktie cilvēki uzaicināja apmaiņā uz Dāniju, savukārt tur iepazīta lietuviete piedāvāja braukt uz projektu Lietuvā jau kā Latvijas puses līderim. Ķēdes reakcija bija sākusies. «Vienubrīd tētis mājās teica - tu vispār domā pabeigt skolu?»
Piedaloties projektā Jaunatne darbībā, viņš sešu gadu laikā pabijis Dānijā, Vācijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Nīderlandē, Spānijā, Rumānijā, Itālijā u. c. Sandris uzskata, ka jauniešu apmaiņas, kur uzsvars ir likts uz draudzēšanos un pasaules iepazīšanu, vairāk piemērotas iesācējiem, kas starpkultūru vidi vēl tikai sāk iepazīt, savukārt treniņkursi jau ir daudz nopietnāks ieguvums un izaugsme, jo sniedz dziļākas zināšanas par kādu tēmu. Sandris apņēmies izmēģināt arī Eiropas brīvprātīgo darbu, jo pagaidām kā brīvprātīgais darbojies tikai Latvijā - gaisa balonu festivālā, Eiropas sieviešu basketbola čempionātā u. c.
Negribas būt piesietam
Sākotnēji Sandris nesaprata - kāpēc ES tērē naudu šādām jauniešu aktivitātēm. Bet tad nākusi atklāsme, ka ieguldīt tajā visā ir vērts, jo, «kad aizbraucam, tad sajūtam, ka neesam tikai latvietis, bulgārs, dānis, bet eiropieši». Visā Eiropā varu justies kā mājās, kā lielā starptautiskā ģimenē, jo daudzviet ir labi draugi, Sandris teic. Tiesa, pirmajās apmaiņās naivi šķiet, ka draugi ir visi projekta dalībnieki, savukārt vēlāk, iegūstot pieredzi un mazinoties eiforijai, rodas sapratne, ka par tādiem kļuvuši tikai daži.
Paralēli Jaunatne darbībā projektiem Sandris bijis arī apmaiņas programmā Japānā, vasaras universitātē Turcijā, Erasmus studijās Austrijā, trīs mēnešu viesmīļa darbā Rodas salā Grieķijā. Ceļošana ir viņa lielā kaislība, bet darbošanās jauniešu projektos iespaidojusi arī izvēli studēt tūrisma vadību ViA. No pastāvīga darba paralēli studijām Sandris gan līdz šim ir atturējies, brīvlaikos vien pastrādājot par viesmīli. «Man reiz piedāvāja labu darbu tūrisma aģentūrā. Nopriecājos, bet tad apdomājos, ka gribu izbaudīt studiju laiku pilnā mērā. Astoņu stundu darbs - tad liekas, ka esi nedaudz piesiets.» Sandris stāsta, ka viens no viņa mērķiem ir kļūt par profesionālu apmācītāju jauniešu projektos, kur var elastīgāk plānot savu laiku. «Esmu bijis arī koordinators, taču tas īsti nav man. Bet treneris - tas ir šovmeņa darbs plus reāls ieguldījums jauniešu zināšanās. Man ir tik daudz pieredzes šajā jomā, ka gribas to dot tālāk.»
Sandris gan apzinās, ka šādi iztiku nenopelnīs, tāpēc pieļauj, ka nākotnē pamatdarbs būs tūrismā. Bet pa vidu viņš apņēmies realizēt vēl vienu savu sapni - izsisties kādā sporta veidā, ko pagaidām vēl tur noslēpumā. Par to zinot tikai tētis un treneris, bet no iecerētā izrāviena izdošanās/neizdošanās atkarīgs Sandra tālākais dzīves scenārijs. «Eju uz mērķi, redzēs, kas sanāks.»
Daudzi domā - ko tad es...
Jautāts par to, ko jauniešiem gaidīt no dalības Jaunatne darbībā projektos, Sandris atbild: «Expect the unexpected!*» Taču pavisam noteikti viņš iesaka saņemties un šīm iespējām pieteikties. «Bieži vien jaunieši domā - ai, mani jau nepaņems, man nav pieredzes, nemāku tik labi angļu valodu. Bet tas jāmet pie malas! Nevajag kautrēties, vajag sevi pašiem pagrūst. Tie, kas organizē projektus, man ir teikuši, ka trūkst pieteikumu... Daudzi domā - nu ko tad es. Man arī pašam daudzi projekti ir atteikuši, jo man trūka vai nu pieredzes, vai motivācijas. Tas, no vienas puses, sparu mazināja, bet no otras - nu, nepaņēma šajā, paņems citā projektā,» saka Sandris. Viņš arī smaidot iesaka droši kāpt pāri tai robežai, kas liek baidīties, pirmoreiz mūžā sastopot, piemēram, melnīgsnēju portugālieti. Tāpat nevajadzētu uztraukties arī par finansējumu. Piemēram, projektos ceļa izdevumi jāsedz pašiem, taču lielāko daļu no tiem vēlāk var atgūt. Tiesa, izvairīties no projekta vidū pēkšņi uznākušām nepārvaramām ilgām pēc mājām var neizdoties, tāpēc Sandra padoms ir - «norūdīties», sākumā iesaistoties projektos, kas nav ilgāki par divām nedēļām.
*Gaidi negaidīto! (angļu val.)