Pēc tam ar vokālajā un aktiermākslā iespaidīgu debiju Lučijas lomā atgriezās mūsu Operā, kur iepriekš jau dziedātas vairākas lomas, arī Violeta (Traviata) un Adīna (Mīlas dzēriens). Tagad sadarbībai ar Modestu Pitrenu savā otrajā Rīgas solokoncertā māksliniece bija izvēlējusies pavisam citu programmu, kuru sniedza bez jelkāda dᅢᄅjᅢᅠ vu arī populāro operhitu interpretācijas ziņā.
Gudra un piesardzīga
Pasaulē pieprasīto dziedātāju vidū Marina Rebeka ir viena no tām māksliniecēm, kuras ir ļoti gudras un piesardzīgas repertuāra izvēlē un nebrauc tikai pa ierastajām klausītāju iemīļotas opermūzikas sliedēm. Arī šoreiz koncerta pirmajā daļā viņa dziedāja pie mums maz zināmu operu ārijas, liekot publikai lauzt stereotipus par dažu operkomponistu. Piemēram, līdzās populārajai, dzirkstošajai Rozīnas kavatīnei Džoakīno Rosīni komiskajā operā Seviljas bārddzinis, kurā ar savas balss kustīgajām koloratūrām un intonāciju atklāja meiteni ar raksturu, nodziedāja Annu no Rosīni dramatiskās operas Muhameds II, kurā savas starptautiskās karjeras sākumā spilgti debitēja Rosīni festivālā Pezāro. (Jāpiebilst, ka šo festivālu pieredze, mērķtiecīgi apliecinot pasaulei Rosīni kā muzikālo drāmu, traģēdiju meistaru, ir ļoti būtiska skola ne tikai Marinas Rebekas un citu tur iesaistīto dziedātāju meistarībai un erudīcijai, bet arī visā operaprites kontekstā.) Līdzās Suzannas ārijai no Mocarta operas Figaro kāzas skanēja arī pavisam cita emocionālā vēriena Mocarts, kuru dziedātāja klausītājiem atklāja Elektras rečitatīvā un ārijā D'Oreste, d'Ajace no operas Idomenejs. Visam minētajam repertuāram ļoti piestāv Marinas Rebekas soprāns un tā izkoptā virtuozitāte, kurā dziedātāja jūtas tik brīvi un droši, ka var visas pasāžas piepildīt ar emocionālu saturu. Viss skan neparasti dabiski un patiesi: gan priekpilni un koķeti, gan neganti, gan kā spējš dusmu, sāpju vai naida izvirdums, ļaujot apjaust atveidoto varoņu dvēseles vētras. Labs sabiedrotais viņai bija Modests Pitrens ar LNO simfonisko orķestri. Ir jūtams, ka šis ir diriģents, ar kuru dziedātājai saskan, un viņi līdzīgi izjūt dažādos mūzikas stilus, mūzikas elpojumu.
Nākotne ar Pučīni un Maskanji
Marinas Rebekas meistarību baroka, klasicisma un virtuozo opera seria ampluā jau ir iepazinusi un novērtējusi publika visā pasaulē. Jauna šķautne, kam dziedātāja atvērusies pēdējā laikā, ir franču romantiskā un itāļu verisma opera. It īpaši psiholoģiski dziļi atklātajā Žila Masnē Manonas tēlā, kurā M. Rebeka saviļņoja koncertā janvārī, bet tagad uz Operas skatuves vienā Mikaēlas rečitatīvā un ārijā no Žorža Bizē Karmenas 3. cēliena izstaroja varones visu piedodošās mīlestības spēku. Tieši un patiesi viņa atklāja arī Nedas iekšējo pasauli rečitatīvā un ārijā no Ruidžēro Leonkavallo operas Pajaci. Taču no Džakomo Pučīni Bohēmas dziedātāja izvēlējusies nevis Mimī, bet Mizeti - un visus tā sajūsmināja ar subretes vieglumu un sievišķīgo koķetēšanu un kaprizēšanos, ka Mizetes valsis bija jāatkārto vēlreiz.
Valsis - tas tikai no pavirša skatpunkta šķiet vienkārši. Izteikt tajos operpersonāžu raksturus un jūtas ir īpaši grūti - kaut vai tāpēc, ka, no vienas puses, nedrīkst «izļodzīt» valša ritmu, no otras - tam ir jāpiešķir īpaša virsvērtība, personiskums. M. Rebekas solokoncerta otrā daļa lielā tās daļā kalpoja tieši šādas meistarības apliecinājumam, uzdodot toni Šarla Guno Džuljetas valsī, turpinot ar Mizeti un noslēdzot ar Margaritu no Guno Fausta. Dziedātāja apbur ikvienā tēlā un raksturā, jo viņa tajos ir patiesa. Bez primadonnu teatrālās uzspēles, bez mākslotības. Viņa un viņas balss vienkārši dzīvo mūzikā, kuru viņa dzied. Un viņai piemīt tik sirsnīgs un apgarojošs personības starojums, ka publikai liek iemīlēt pašu dziedātāju un līdzpārdzīvot viņas atveidoto tēlu likteņus.