Puisis atklāj, ka ķīmiju skolā mācās, matemātiku arī, bet pārējos priekšmetos, var teikt, tik ļoti nepiepūlas, lai gan atzīst, ka skolēnam skolā ir nepieciešams apgūt kaut ko no visa. Viņaprāt, galvenais, kas nosaka skolēna motivāciju mācīties, ir viņa paša mērķi un intereses. «Skolotājs var tikai iedot kādu ievadu attiecīgajā jomā, bet, ja skolēnam par to nebūs lielākas intereses, tālāka attīstība visdrīzāk nesekos,» Ritums uzskata.
Jautāts par to, vai interesi par attiecīgo priekšmetu skolēnos palīdz radīt progresīvu mācību metožu un tehnoloģiju izmantošana stundās, Ritums norāda, ka tas, iespējams, uz brīdi skolēnu uzmanību notver un padara mācību vielu viņiem saistošāku, tomēr interese ātri pazūd, ja tajā, ko mācās, pietrūkst lietderības - piemēru, kā tas viss praktiski izmantojams dzīvē. Ja skolēns saskata, kur un kā attiecīgās zināšanas var noderēt un būt nepieciešamas apkārtējā pasaulē, tad viņam arī saglabājas motivācija mācīties, tāpat turpināt censties un nepalaisties sekmēs, Ritums uzskata. Viņš piekrīt, ka pamatskolā skolēnu motivācija biežāk saistās ar to, ka vecāki saka «vajag», savukārt vidusskolā tā vairāk atkarīga no paša jaunieša skatījuma, kāda jēga no mācītā ir ikdienas dzīvē.
«Es domāju - kaut kādā ziņā motivē arī skolēnu sacensība savā starpā, tāda veselīga konkurence,» Ritums saka. Tiesa, puisim nav pieredzes, vai šādos konkurences apstākļos vājākie skolēni, redzot, ka netiek līdzi spēcīgākajiem, beigās neatmet centībai ar roku.