Ir jāklauvē
Kā cilvēkam, kas mūža nogalē ir kļuvis vientuļš, meklēt mierinājumu? Arhibīskapa Jāņa Vanaga skatījumā ir divi ceļi: «Viens no tiem būtu uzmeklēt labu sabiedrību, cilvēkus, kas uzklausa, ieklausās, saprot. Jā, kļūstot vecākam, brīžiem ir grūti atrast domubiedrus, grūti pieņemt citu viedokli, jo dzīves bagāža jau katram sava. Viena no vietām, kurā pirmssvētku laikā remdēt vientulību, ir baznīca, draudze. Biļetes te neviens netirgo un naudu par ienākšanu neprasa. Katrā draudzē atradīsies atvērts cilvēks, kas ieklausīsies, tas ir viens no kalpošanas aspektiem. Lai durvis tiktu atvērtas, ir jāklauvē.»
Draudzei ir vajadzīgs ikviens - norāda arhibīskaps. Arī seniori var sniegt lielu ieguldījumu kopīgajā kalpošanā, sniegt atbalstu un reizē arī būt vajadzīgi. «Varbūt kāda kundze izpušķos altāri, vai kāds cits atkal var sniegt palīdzīgu roku kalpošanas sociālajā aspektā. Mana mamma nu jau ir pavisam veca, bet, kad vēl spēja kaut kur doties, gāja uz divām vietām - uz mūzikas skolu mācīt bērnus un uz savu draudzi. Diemžēl viņai veselība vairs nav tā, tomēr arī šeit parādās draudzes atbalsts - pa laikam kāds apciemo, parunājas. Arī tā ir kalpošana,» uzskata J. Vanags.
Otrs ceļš - pārvērst vientulību par vienatni. «Ja vientulība nav nekas labs, tad vienatne var būt svētīga. Vienatni var veltīt pārdomām, izdomāt daudzas domas, veltīt laiku arī Svēto rakstu apcerei, meditācijai. Meditēt par Ziemassvētku raksturu, raisīt sarunas ar Dievu.» Tradicionālās svētku rakstu vietas ik gadu tiek publicētas baznīcas kalendārā, to var apskatīt Lavijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mājaslapā. «Tas, ko es iesaku, būtu Kristus ieiešana Jeruzalemē, arī Jāņa Kristītāja pravietojumi,» norāda arhibīskaps.
Kārdinājums tīksmināties
Kas pašu Jāni Vanagu pamudināja nostāties uz garīgā ceļa, kalpot Dievam? «Varbūt neierasti, bet mans garīgais ceļš sākās ar Olimpa dieviem. Ar Nikolaja Kūna sengrieķu mītu un leģendu grāmatu - šis mistiskais romantisms mani aizrāva. Tā kā zināmā mērā var teikt - esmu hellēnists,» paskaidro arhibīskaps. Kad bijis mazs zēns, dzīvojuši laukos. Tā bijusi veca māja, un viņam vienam pašam bijis jāguļ mājas otrā galā. «Protams, man bija bail, jo biju mazs. Tad nu es lūdzu aizsardzību tiem pārdabiskajiem un varenajiem spēkiem, ko no grāmatām biju iepazinis, lūdzu Olimpa dieviem, lai viņi mani aizstāv un pasargā,» atceras J. Vanags. Pēc tam, jau mazliet vecāks būdams, atradis vecāsmammas baznīcas dziesmu grāmatu. «Man bija kādi desmit gadi, kad izdomāju, ka būšu mācītājs, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar garīgumu, kalpošanu.» Pagāja kāds laiks, nāca mācības, un šis ceļš kļuva pamatīgāks un noteiktāks.
Taujāts, kā pats izjūt laika ritējumu, Jānis Vanags saka: kļūstot vecākam, jūtas arvien labāk. «Protams, ir šis kārdinājums - tīksmināties ar domām, cik labi būtu atkal būt jaunam. Bet tad vienmēr sev pajautāju: vai tiešām gribētu būt jauns, bet atkal nepieredzējis, bez skaidras vīzijas, toties enerģijas, spēka pilns un ne tik saprātīgs? Jaunībā viss šķiet melns vai balts, tomēr dzīvē viss izrādās vairāk vidējā toņkārtā mērāms.»
Briedums piepilda
Garīgā nozīmē Jānis Vanags tieši šobrīd jūtas vairāk gandarīts - briedums ir tas, kas piepilda, tajā pašā laikā negatīvais, traucējošais esot fizisko spēku izsīkums, nogurums. «Tas, par ko ar gadiem satraucos, ka nepietiks laika visam. Visam, ko es gribētu paveikt, izlasīt, iemācīties, piemēram, spēlēt klavieres. Un tad es domāju: cik gan daudz laika jaunības dienās ir izniekots veltīgi...» Jaunības dienās šķiet, ka laika ir daudz, ka tā pietiks it visam, ne tikai mācībām vai kā vērtīga radīšanai, bet arī visām iespējamām izklaidēm, baudām. «Tajā pašā laikā šīs lietas cilvēku neceļ, neattīsta. Un man ir ļoti žēl izniekotā laika, kuru varēja veltīt kaut kam jēgpilnam un derīgam. Lai gan, no otras puses raugoties, arī šis laiks ir tas, kas mūs veido. Būvē mūsu dzīves ceļu, tikai jāraugās, kādā virzienā, uz kurieni ved šis ceļš.»
Jānis Vanags salīdzina Rietumu pasaules senioru iespējas - ceļot, par saviem iekrājumiem sākt baudīt vecumdienas... Mūsu ļaudīm, lai gan visu mūžu strādājuši vaiga sviedros, šīs iespējas nav. Kas atliek? «Meklēt garīgās baudas, vienalga, vai nu tā būtu bibliotēkā palienēta grāmata, vai rets teātra apmeklējums. Šis garīgās attīstības kapitāls mums ir. Mums ir kultūras dzīve, kam sekot, cilvēki, ar kuriem savās pārdomās dalīties. Vajag tikai meklēt, jo - kas meklē, tas atrod,» uzskata J. Vanags.
Uzņemties mūsu sāpes
Ticīgajā pasaulē aizvadītās Adventa nedēļas bija klusuma un gavēņa laiks, kad virs zemes un debesīs valda miers. Brīdis pārdomām un meditācijai par Svētās Trīsvienības nozīmi, par Dieva Dēla atnākšanu, par žēlastību un pestīšanu.
Arhibīskaps izvairās spriest par pasaules gala sludinātājiem un viņu atrastajām zīmēm - šādi ļaudis rodas gadu no gada un, kad viens datums paiet, paziņo nākamo. «Bībelē rakstīts, ka neviens nezina un nekad nezinās ne precīzu gadu, ne dienu vai stundu, kad šis brīdis pienāks. To zina tikai Dievs, un Viņa varā vien ir šo lielās tiesas datumu nozīmēt,» uzsver J. Vanags.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas galva, runājot par Ziemassvētku brīnumu, saka - mums ir jābūt pārsteigtiem, kādēļ Dievs vispār izvēlējās piedzimt pasaulē. «Acīmredzot šī vēlme bija tik urdoša, tik liela, nedeva miera, un Tas Kungs izlēma atstāt debesu valstību un uzņemties mūsu sāpes, slimības. Sūtīt mums savu Dēlu, savu žēlastību un mieru. Acīmredzot bija pietiekams iemesls nolaisties no sava debesu krēsla un uzņemties mūsu sāpes, vājumu, slimības. Dievs nebūtu nācis pasaulē, ja iemesls nebūtu bijis nopietns.»