Bet ne vienmēr tā bijis. Tur, kur tagad bezkaislīgi slienas padomju standartarhitektūra - piecstāvu un deviņstāvu blokmājas -, kādreiz ir staigājuši Kārlis Barons, Jēkabs Duburs, Kārlis Skalbe, Emilis Melngailis, Zeltmatis, patiesībā nav jēgas uzskaitīt, jo uz kokrūpnieka miljonāra, mecenāta, filantropa un vijoļmeistara Augusta Dombrovska dibinātās bezalkohola biedrības Ziemeļblāzma pasākumiem sabrauca viss sava laika intelektuālais un mākslinieciskais zieds. Košs piemērs tam ir Andreja Grāpja pētījumā par Augustu Dombrovski (1845-1927) Mūžs un veikums apkopotie veltījumi Ziemeļblāzmas iesvētīšanā 1913. gadā, kur kvēlus veltījuma dzejoļus «latviešu humānistam», «tautas darbiniekam», «pirmajam latvju mecenātam» veltījuši gan Aspazija, gan Plūdons, gan Kaudzītes Reinis, gan daudzi citi ievērojami ļaudis. Anna Brigadere viņam veltījusi lugu, Dombrovskis ierakstīts arī A. Deglava romānā Rīga, Gustavs Šķilters iekalis piemineklī, nerunājot par rindu veltījumu dzejoļu.
«Kam gadās apmeklēt Vecmīlgrāvi un Ziemeļblāzmu, ar skumjām vēro, ka Augusta Dombrovska celtais tautas nams, dižākais visā Latvijā, iet bojā! Nabadzīgākie iedzīvotāji nespēj atjaunot nama jumtu un ārējo apmetumu, kas jau karalaikā un visus šos gadus stipri cietuši. Ko tas nozīmē, sapratīs katrs, kam ir kaut kāda jēga par namiem. Ziemeļblāzmas nams, lielā tautas drauga cildenais piemineklis un ziedojums tautai, pirmais apsveic katru ārzemnieku, kas pa jūras ceļu iebrauc Rīgā. Priekš kara mēs ar lepnumu vedām cittautu inteliģences pārstāvjus uz Vecmīlgrāvi rādīt viņiem Ziemeļblāzmas namu un parku. Mūsdienās diemžēl tas ir piemirsts, un tagadējā stāvoklī to būtu rādīt kauns,» - tā 1933. gada 1. augustā raksta Latvis, sešus gadus pirms Kārļa Ulmaņa paraugziedojuma Ziemeļblāzmai, kam sekoja plašs sabiedrības atbalsts.
Par sākumu: 55 gadu vecumā par eņģelisku labdari dēvētais Augusts Dombrovskis ir pilnībā nodrošinājis ģimeni un pašaizliedzīgi nododas mecenātismam un sabiedriskajam labumam. Gana kā puika izcietis no dzīves ar tēvu alkoholiķi, Dombrovskis 1903. gadā Mīlgrāvja Saviesīgās biedrības pilnsapulcē ierosina pārdēvēt biedrību par Mīlgrāvja Atturības biedrību un grozīt statūtus. Bet 1904. gadā notiek Ziemeļblāzmas pirmās ēkas atklāšana. Kontrasts ir nereāls, jo tajā laikā Vecmīlgrāvis ir mazs ostas ciematiņš ar smilšu ielām un mazām strādniekiem celtām mājiņām, nereti apsmietām par suņu būdām. Cīņa pret žūpību, kas kokzāģētavas strādnieku vidē sita augstu vilni, un aicinājums brandvīna vietā patērēt latvisko medus dzērienu, bērzu un augļu sulas, bija formālais iemesls. A. Dombrovska nodomi bija daudz tālejošāki. Viņš velta lielu uzmanību tautas izglītībai. XX gadsimta sākumā viņš Vecmīlgrāvī aizsāk veidot izglītotu, augstas kultūras sabiedrību. 1908. gadā pirmos māksliniekus uzņem A. Dombrovska (idejas līdzautors Krišjānis Barons) Burtnieku nams - ciltstēvs mūsdienu radošajiem, jaunrades namiem. Krišjānis Barons un Dārta bija nama saimnieki - iekopa dārziņu, kārtoja mājas grāmatas, saņēma un pavadīja iemītniekus. Kopš 1991. gada Burtnieku nams kļūst par Rīgas 2. mūzikas skolas mītnes vietu.
A. Dombrovskis lielu akcentu lika uz izglītību, ticot - ja būs ielikti kārtīgi pamati, izaugs arī kārtīgs cilvēks. Filantrops uzskatāms arī par vienu no pirmajiem bērnudārza un tā ēkas radītājiem Latvijā, kurš par saviem līdzekļiem 1900. gadā uzbūvēja Vecmīlgrāvī bērnudārzu - pirmsskolu jeb tautā vienkārši sauktu par Zaļo skolu. Agrāk bija tikai patversmes. Šeit pašaizliedzīgi un progresīvi (viņas idejas novērtē pat šodienas pedagogi) darbojās Marta Rinka, kura pēc A. Dombrovska nāves 1927. gadā pārņēma arī Ziemeļblāzmas vadību, īpaši enerģiju un izdomu veltot Vecmīlgrāvja leģendārajiem Bērnu svētkiem. Šī tradīcija, tiesa, attiecīgā padomju estētikā, priecēja mazuļus vēl 70. gados. Uz tiem brauca no visas Rīgas. M. Rinkas darbības būtību izsaka fakts, ka viņa visu mūžu sevi dēvēja nevis par bērnu audzinātāju, bet bērnu dārznieci.
A. Dombrovskis ir apglabāts Ziemeļblāzmas parkā paša izvēlētā vietā, līdzās paša stādītajiem kokiem.