Abi izšķirošo cēlienu olimpiskajā kvalifikācijas ciklā sāks šonedēļ Irānā, bet pēc tam komanda mēnesi spēlēs Brazīlijas smiltīs.
Kā vērtējat līdzšinējo olimpisko ciklu?
Mārtiņa griezumā viss cikls sanācis smagnējs, kā to arī varēja prognozēt. «Īsto» partneri meklējām ilgi un ne visai produktīvi, bet tā ir sanācis, ka apstākļu sakritību rezultātā nonācām pie Haralda, un pie tā pagaidām esam palikuši. Varbūt tas viss izveidojies mazliet par vēlu, taču ar tādu situāciju jārēķinās.
Haralds jau jūsu treniņgrupā bija visu laiku!
Protams, bet viņam bija savi uzdevumi attiecībā pret [iepriekšējo pārinieku] Armandu Āboliņu. Vienmēr jau gribas tā, ka, strādājot vienā treniņgrupā, pavērsieni būtu citiem spēlētājiem mazāk sāpīgi, taču dzīve dažkārt piespiež pieņemt radikālus lēmumus.
Armands šobrīd ir palicis bez pārinieka?
Šobrīd viņš darbojas Ozolniekos zāles volejbolā. Ir ieceres par viņa pārinieku nākamajai sezonai, taču pie tā atgriezīsimies tuvāk pavasarim. Šobrīd katrs risinām savus jautājumus ziemas ietvaros.
Cik liela ir pārliecība par to, ka Pļaviņš un Regža vasarā spēlēs Rio?
Man kā trenerim un Mārtiņam kā spēlētājam nekad citi uzdevumi nav bijuši, kā tikt uz olimpiskajām spēlēm un sasniegt arvien labākus rezultātus katrā turnīrā. Loģiski, ka akcenti ir krituši nedaudz par vēlu, taču kopā ar Haraldu esam jau kaut ko sasnieguši, kas mums dod normālu starta pozīciju, lai sāktu šo sezonu un pacīnītos visās iespējamās kategorijās olimpiskajā atlasē. Ja viss izdosies tā, kā esam iecerējuši, tad, visticamāk, arī brauksim uz Rio.
Kurš no atlases veidiem šim duetam ir visreālākais?
Pavisam ir trīs iespējas, un visas tās mums ir pieejamas. Haralds un Mārtiņš aizvadījuši tikai septiņus no divpadsmit ieskaites turnīriem, kuri tiks vērtēti olimpiskajā atlasē pēc ranga, tāpēc neatmetam cerības kvalificēties pēc punktiem. Tālāk ir Kontinentālā kausa principi. Var kvalificēties gan no Eiropas, gan pasaules Kontinentālā kausa turnīra. Tas jau būs nākamais posms tad, ja mēs nerealizēsim ieceres kvalificēties pēc punktiem.
Vai starpsezonā duets nepazaudēs sezonas beigās uztverto spēles ritmu?
Olimpiskās spēles diktē savus noteikumus, tāpēc sagatavošanās periods mums bija ļoti īss, taču neko neforsējām un strādājām ierastajā ritmā. Cik tas būs pateicīgs, to redzēsim pēc Brazīlijas tūres, pēc kuras arī būs objektīvi izvērtējams, uz ko varam cerēt olimpiskajā rangā. Ja radīsies kādas bažas, visdrīzāk koncentrēsim spēkus, lai produktīvi nostartētu Kontinentālajā kausā.
Uz kādu rezultātu jācer šajos pirmajos turnīros?
[Smejas.] Nevis jācer, bet jāspēlē, un tad jau skaidrība atnāks pati. Es jau varu sapņot un uz papīra domāt jebko, bet objektīvie rādītāji ir sacensības, konkurenti, pašu meistarība un rezultāts, no kā jāizdara secinājumi. Ja redzam, ka varam, tad darām. Ja nevaram, tad turpinām strādāt un domājam, kā to realizēt nedaudz vēlāk. Visi esam lieli cilvēki un uz dāvanām no augšas neceram.
Vai Haralds ir apradis ar pasaules tūres līmeni?
Jaunajiem spēlētājiem tas nav viegls uzdevums. Paiet zināms laiks, kamēr viņš iespēlējas attiecīgā meistarības plauktā. Haraldam vēl nav izdevies uzspēlēt ar visaugstākā līmeņa komandām, kas rada nelielas bažas. Viens ir spēlēt Open turnīros, kur komandas ir diezgan līdzīgas pēc meistarības, izpildījuma un vārdu skanīguma, bet cita lieta ir spēlēt ar nopietnām komandām. Šajā ziņā pirmais nopietnais pārbaudījums būs sezonas otrais turnīrs Brazīlijā, kur trīs ceturtdaļas jau būs top komandas, bet pēc tam Rio Grand Slam turnīrā jau būs visi olimpisko spēļu pretendenti, tostarp favorīti uz medaļām. Haraldam tās būs galvenās ugunskristības, un tas arī būs viens no katalizatoriem, kas var salikt kaut kādus akcentus mūsu tālākai darbībai.
Kādus redzat Mārtiņu un Haraldu konkurencē ar labākajiem pāriem?
Ir komandas, pret kurām mums iet labāk, un ir tādas, pret kurām ne. No top desmit komandām esam spēlējuši tikai ar Samoilovu/Šmēdiņu un Karambulu/Ranjēri, tāpēc par izredzēm šobrīd nav pamata runāt. Esam tikpat melni pret viņiem, kā viņi pret mums. Labi, Mārtiņš zina, ko no viņiem gaidīt, bet, kā šajā situācijā uzvedīsies Haralds, man ir grūti prognozēt. Ir divi varianti - vai nu viņš nobīstas un nevar uzspēlēt, vai arī nerespektē viņus un spēlē brīvi un labi.
Vai treneris to kaut kā var ietekmēt?
To nevar ietekmēt neviens. Es jau varu stāstīt: «Nu ko, vecīt, vajag spēlēt!», bet viss jau atkarīgs no paša cilvēka - ja viņš ar saviem uzdevumiem var tikt galā, viņu nekas neietekmē un nesaista, tad viss kārtībā. Pagaidām jau neesam tik stabili. Haralds pēc divām trijām kļūdām sāk justies nedroši. Viņam vēl nav uzkrāta tāda rutīna, lai pārvarētu kritumus, un tā mums ir liela problēma. Ja spēlējam brīvi un nepiespiesti, tad viss notiek, bet, kad jāpārvar kādi nervozitātes brīži, sākas problēmas. Tāpēc spēlēs pret top pāriem esam tuvu, bet līdz uzvarai vēl mazliet pietrūkst, un ar to jātiek galā, lai ielēktu tajā vilcienā. Ja tiksim olimpiskajā turnīrā, tad tas gan būs labs priekšnoteikums, lai mums būtu divas laba līmeņa komandas Pasaules tūrē, kas gaidītu trešo un ceturto no Latvijas.
Kuram no abiem pēdējais gads bijis sarežģītāks?
Viegli nav bijis ne vienam, ne otram. Visvieglāk droši vien bijis man. Es baigā panikā neieslīgu. Zinu, kas ir darbs un kas ir nepieciešams, lai kaut ko sasniegtu. Katram no spēlētājiem bijis sava veida diskomforts. Mārtiņš ir spēlējis visaugstākajā līmenī, viņš zina, kā ir spēlēt ar Jāni [Šmēdiņu] un ko no šāda līmeņa pārinieka var gaidīt. Viņi iepriekš ir apspēlējuši visaugstākā līmeņa komandas. Haraldam ir tieši otrādi - respekts pret šiem pretiniekiem ir pietiekami liels. Tam nepieciešams laiks. Viņš ļoti vēlas spēlēt pēc iespējas labāk, bet reizēm šī atbildības nasta atstāj iespaidu uz spēles izpildījumu. Tomēr, ja viņi noķers to savu fīlingu un ilgtermiņā nospēlēs tā, kā pērn Eiropas spēlēs Baku vai vēl dažās atsevišķās spēlēs, tad jau to mērķi vajadzētu īstenot. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka neviens jau neatpūšas un arī citiem mērķi ir līdzīgi mūsējiem.
Iepriekš sarunās ar Mārtiņu figurējuši vairāki «pēdējie brīži», kad beidzot jāatrod īstais pārinieks...
Visu laiku jau ir bijusi tā sajūta, ka termiņš spiež. It kā ir cienīgs partneris, ar kuru var strādāt, taču neizdodas izpildīt mērķus, tāpēc piezogas šaubas. Potenciāli labi spēlētāji bija vairāki, un viņus vajadzēja pārbaudīt. Esam apstājušies pie Haralda, un izskatās, ka no visām mūsu realizētajām lietām gan pēc potenciāla, gan pašreizējā snieguma šis ir labākais salikums.
Neizdošanās ar Jāni Pēdu un Hermanu Egleskalnu norāda uz to, ka tik īsā laikā nav iespējams no klasiskā volejbola pāriet uz pludmali?
No vienas vides iekļauties otrā nav tik vienkārši, bet tur ir arī daudz sadzīvisku aspektu. Skaidrs, ka ikviens no šiem spēlētājiem, kuri strādāja ar Mārtiņu, gribēja nokļūt olimpiskajās spēlēs, taču svarīgs bijis arī materiālais aspekts, kas pludmalē ne vienmēr ir tik adekvāts kā klasiskajā volejbolā. Bieži vien spēlētājiem, kuri izgājuši ceļu klasiskajā volejbolā, ir vieglāk dzīvi turpināt sev ierastā vidē. Kaut arī šķiet, ka četru gadu cikls līdz olimpiskajām spēlēm ir ļoti garš, šajā sporta veidā tā nebūt nav. Īpaši jau tāpēc, ka šie mūsu izvēlētie pārinieki ikdienā smiltīs nespēlē.
Pirms pāris gadiem uz dalību pasaules tūrē pretendēja pat trīs četri Latvijas pāri! Kāda ir situācija šobrīd?
Diemžēl Latvijā nav tāda spēlētāju kopējā daudzuma kā Amerikā vai Brazīlijā. Mēs dzīvojam savos divos miljonos iedzīvotāju, un no tiem esam paņēmuši diezgan daudz.
Vai uz latviešiem pludmales volejbola vidē skatās citādi pēc Londonas olimpiskās bronzas un Samoilova un Šmēdiņa panākumiem?
Saša un Jānis noteikti ir ļoti atpazīstami, par ko liecina arī tas, ka pie viņiem uz Ēģipti brauc sparingot arī citas spēcīgas komandas. Tomēr kopumā nedomāju, ka kaut kas ir diži mainījies. Jā, mūs respektē kā zināmu brendu, un neviens spēlēm pret Latvijas komandām viegli nepieiet, taču sadarbības jautājumos diži tālāk neesam tikuši. Ekonomiski spēcīgie brazīlieši, šveicieši, amerikāņi, austrieši gadu no gada meklē iespējas ziemā trenēties siltās un skaistās vietās, kur mums nav iespēju tikt. Veidojam sadarbības ar jaunākām mūsu reģiona komandām. Mums šogad pieteicās perspektīvs Igaunijas duets un talantīgs norvēģu pāris. Tās var izveidoties par potenciāli labām sadarbībām.
Kā vērtējat pašreizējos darba apstākļus Latvijā?
Var jau arī meklēt iespējas trenēties siltākās vietās, taču uzskatu, ka, ņemot vērā garo un saspringto sezonu, lietderīgāk ir trenēties tuvāk mājām, uzturēt veselīgu saikni ar ģimeni. Tas dod labu produktivitāti treniņos. Mums ir pietiekami labi speciālisti šeit uz vietas. Lielākā problēma ir stipra sparinga atrašana, taču neuzskatu, ka tas ir izšķiroši laba rezultāta sasniegšanai.
Saki, ka trūkst spēcīga sparinga, bet jums taču blakus ir viens no pasaules labākajiem duetiem!
Nu... [Nopūšas.] Mūsu attiecības ir palikušas iepriekšējā līmenī. Mēs pāris reižu esam interesējušies par iespējām sparingot, taču mums tika atteikts. No reizes uz reizi netaisāmies atgriezties pie šīs sarunas. Ja viņi uzskata, ka mēs neesam pietiekami konkurētspējīgi, tad rēķināmies ar to un darām savu ierasto darbu.
Kāda ir informācija par pārējiem duetiem?
Esmu dzirdējis, ka Toms Šmēdiņš gatavojas spēlēt ar Sašu Soloveju, kuram gan bija zināmas veselības problēmas. Zinu, ka Točs ar Finsteru arī ir pieteicies vairākiem starptautiskiem turnīriem. Vēl parādīsies viens otrs interesants pāris, tāpēc domāju, ka Latvijas čempionāts un Jūrmalas Masters turnīrs būs ļoti interesants. Vājāki mēs noteikti nepaliksim. Beidzot sāk veidoties šie neatkarīgie klubi ar saviem treneriem. Tas vieš cerības, ka uz nākamo olimpisko ciklu būs jau vairākas nopietnas komandas ar visu savu aparātu - treneru un atbalstītāju loku. Varbūt nonāksim līdz jaunam pavērsienam izaugsmē un konkurencē.
Točs un Finsters vairs nav jūsu grupā?
Ar viņiem izbeidzām sadarbību iepriekšējās sezonas vidū. Viņi izvēlējās citu treneri. Akcenti ir mainījušies arī dāmām. Es strādāju ar Ozoliņu un Leci, kā arī ar Graudiņu un Ņečiporoku. Citas meitenes ir atradušas kopēju valodu ar Ruslanu Sorokinu un citiem treneriem, arī Pēteri Plūmi. Ir labi, ja spēlētājas saprot, ka ar personīgo treneri, kurš koncentrējas tieši uz viņu darbību, palielināsies viņu iespējas spēlēt labāk. Treneru loka paplašināšanās bija vajadzīga jau ilgāku laiku.
Jūs kā treneri nelenc citu ambiciozo un bagāto valstu komandas?
Man bija iespēja pacīnīties ar citiem treneriem, lai nokļūtu citā vidē, taču izsvēru visus aspektus un sapratu, ka neesmu tendēts strādāt ar citu valstu sportistiem. Kamēr vien Latvijā darba apstākļi mani apmierinās un varēšu sevi uzturēt, netaisos mainīt vietu. Latvijā vēl ir daudz darāmā mūsu sporta veida tālākā attīstībā. Nekas jau nebeigsies ar Rio olimpiskajām spēlēm. Meklēsim, kā uzlabot sniegumu. Es negribētu nonākt Brazīlijas treneru situācijā, kuriem konkurence viņu valstī ir tik liela, ka pārējiem tur nav vietas un viņiem jāmeklē darbs pludmales volejbola trešajās valstīs. Varbūt pietiekami bagātās, taču bez potenciāla uz labu rezultātu. Latvijā to soli esam spēruši krietni plašāku uz priekšu, mums ir labi jaunatnes spēlētāji. Varbūt ne katru gadu, bet mums parādās jaunas zvaigznītes. Cenšamies noturēt savu latiņu pietiekami augstā līmenī.