Politiskajā vidē aizvien vairāk modē ir rīkot dažādas sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas. Jaunākā no tām mudina vairāk lietot sabiedrisko transportu. Vai ar mudinājumu vien pietiek, lai cilvēki mainītu savus ieradumus?
Es domāju, ka konkrētā kampaņa vienkārši ar brutālu praksi ir pieskaņota rudens sākumam, kad cilvēki no velosipēdiem un skrejriteņiem pārsēžas savā personīgajā transportā. Protams, šādai kampaņai pēc būtības lielas nozīmes nav, jo cilvēki plāno pārvietošanos pa pilsētu tā, kā viņiem ir ērtāk. Ko tas nozīmē? Mūsu pilsētas sabiedriskais transports ir organizēts tā, ka sabiedriskā transporta maršruti pārsvarā kā stari ved no centra uz perifēriju. Ja tev jānokļūst no viena stara uz otru, pat ja tas ir samērā netālu, vienmēr ir jābrauc caur centru – loģiski, ka brauksi ar mašīnu, nededzināsi savu laiku, lai tikai būtu braucis ar sabiedrisko transportu.
Vēl viens faktors – sabiedriskā transporta cenas. Es saprotu, ka tikai 40% cilvēku maksā pilnu cenu, pārējiem ir visādas atlaides, bet tā pilnā cena ir pietiekami augsta, ja mēs salīdzinām ar citām pārvietošanās iespējām, kas mums šobrīd ir parādījušās, sākot ar nomas velosipēdiem, nomas skrejriteņiem, nomas automobiļiem – kā Car Guru, ir taksometru izsaukšanas platformas – tas viss ir pieejams par cenām, kas ir jau diezgan konkurējošas ar sabiedriskā transporta cenām. Līdz ar to domāju, ka kampaņa, kas vienkārši mudina braukt ar sabiedrisko, vairāk ir tāda... ķeksīša kampaņa.
Bet, ja paskatāmies plašāk – Latvijas mērogā –, nav arī efektīvi mudināt cilvēkus lietot vilcienus vai autobusus savu automašīnu vietā?
Mēs labi zinām autobusu un vilcienu ātrumu. Cilvēki tikai tad pārsēdīsies sabiedriskajā transportā, ja tam būs ērtības un ātrums par pieņemamu cenu. Labs piemērs ir Lux Express autobusi, kuri spēj konkurēt ar privāto transportu. Es zinu no biznesa partneru pieredzes, kuri no Igaunijas brauc ar šo busu, – tas ātruma ziņā konkurē ar personisko auto, jo nekur daudz nepiestāj, bet braucējs tikmēr nenogurst, nav pašam jāstūrē. Ja ir tā, tad cilvēks pārsēžas sabiedriskajā transportā arī bez liekas mudināšanas, jo zina, ka nezaudēs laiku, mazāk nogurs, pa ceļam varēs vēl kaut ko padarīt vai pagulēt.
Tātad vispirms jāķeras pie tā, lai būtu konkurētspēja, un tad tieši par to jārunā.
Jā. Jo, protams, sabiedriskais transports ir lētāks, bet mums jāatceras, ka tā dinamiskā sabiedrības daļa, kas brauc ar savu transportu, ir mazliet vairāk maksātspējīga, līdz ar to tā izvēlas, vērtējot ne tikai cenu, bet arī ērtības, ceļā pavadīto laiku, ierašanās precizitāti.
Sabiedriskajam transportam jābūt arī vairāk pieskaņotam cilvēku reālajām vajadzībām. Viens piemērs ar vilcienu Rīga–Daugavpils, kas, ņemot vērā attālumu, tiešām būtu laba alternatīva automašīnām, jo ērts un diezgan žigli pārvietojas. Nezinu, kā ir tagad, bet savulaik bija tā, ka tas ienāca un aizgāja tādos laikos, ka cilvēks, kuram jāierodas darba darīšanās, neko nevar uzspēt – no rīta par vēlu iebrauc un pēcpusdienā par agru izbrauc. Ja grib, lai cilvēki mainītu ieradumus, ir jābūt tā, ka nevis lietotāji pieskaņojas sabiedriskajam transportam, bet gan šis transports pieskaņojas tam darba ritmam, kāds ir sabiedrībā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 19. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Liepiņš
Krējumd Saldais
P