Skandāls, kas sākotnēji skāra vien Aivaru Lembergu saistībā ar viņa iekļaušanu tā dēvētajā Magņitska sarakstā, tagad izvērsies par to, ka valsts pārņem ne tikai Ventspils, bet arī Rīgas ostas pārvaldi. Tam droši vien ir tāds kā domino efekts arī uz visām saistītajām nozarēm, tajā skaitā transportu?
Es nezinu visas nianses par ASV sankcijām, taču tajā, kā uz tām reaģē šeit, saskatāma kaudze dīvainību. Saprotu, ka problēmas šobrīd sankciju dēļ skar Lembergu, nevis tiešā veidā Ventspils brīvostu. Tāpat par Rīgas brīvostu nav nekādu pārmetumu, nav arī bažu par to. Kāpēc kustināt šo jautājumu, šobrīd pārveidot brīvostu valdes par kaut kādām uzņēmējsabiedrībām, nav racionāli saprotams. Ja nu vienīgi... ja mēs atceramies, ka priekšvēlēšanu programmās vismaz viena šābrīža pozīcijas partija bija iekļāvusi apņemšanos pārveidot brīvostu pārvaldes par uzņēmējsabiedrībām.
Sanāk, ka šobrīd izmanto skandālu ap Lembergu, lai tā aizsegā izpildītu savu vēlētājiem doto solījumu?
Jā. Vismaz mēģina – ja nu sanāks. Un nākamā lieta, kas mani visā šajā procesā dara uzmanīgu un piesardzīgu, skatoties tranzītbiznesa kontekstā, – runa ir par politiska mērķa sasniegšanu, bet šīm pārmaiņām nav nekāda ekonomiskā pamatojuma. Vienīgais arguments ir: mēs izdarīsim tā, kā mēs gribējām. Bet tai gribēšanai pamatojuma kā tāda nav.
Ja atceramies, ostu pārvaldes tika izveidotas kaut kad kā politisks kompromiss strīdā par to, kurš īsti tajās valdīs. Ne valsts, ne pašvaldības negribēja piekāpties. Līdz ar to izveidojās līdzšinējā pārvaldes forma, un tai neapšaubāmi ir bijušas savas priekšrocības.
Kādas?
Pirmais ir tas, ka viņi strādā bez peļņas – viņu pirmais uzdevums nav peļņas maksimizācija, līdz ar to ir iespēja vieglāk sasniegt kaut kādus stratēģiskos attīstības mērķus. Nākamais – varas līdzsvars. To var skatīt kontekstā ar to, kas arī šogad piedzīvots Latvenergo, Latvijas dzelzceļā, pārmetumiem par politiķu iejaukšanos. Tieši valsts kapitālsabiedrību gadījumā, kur vara tiek atdota nozares ministriem, redzam, ka viņi tad uzskata to par tādu kā savu dzimtmuižu, rīkojas ar to, kā ienāk prātā, pat nepiesedzas. Savukārt ostu pārvalžu gadījumā tieši nevarēja tā darīt, jo tur bija noteikts, ka vadībā ir līdzsvarā pašvaldības un valdības pārstāvji. Un līdz šim nav sakritis tā, ka vieni un tie paši spēki valdītu abās pusēs. Līdz ar to es gribētu teikt, ka šī pārvaldes forma pat samazina politiskos riskus – lai ko pielemtu, ir jāvienojas.
Nākamā lieta, kas gana svarīga un būtiska, – investorus, kas varētu vai gribētu šajā virzienā skatīties, šādi procesi, ko nu redzam, vienmēr dara piesardzīgus. Vai tā ir līdzšinējā pārvalde vai būs uzņēmējsabiedrība vai aģentūra, tai būs ietekme uz kopējā tranzīta koridora funkcionēšanu kā tādu no loģistikas, no operāciju un arī izmaksu viedokļa. Un, protams, pārveidojot līdzšinējās pārvaldes par akciju sabiedrību vai SIA, pirmais jautājums, kas aktualizēsies, būs – kā pelnīt? Peļņas maksimizācija tiks izvirzīta kaut kādā lielākā prioritātē nekā pašreiz. Ja prasa pelnīt, tas nozīmē tarifu kāpumu.
Vidusmēra cilvēks teiktu: lieliski, būs beidzot budžetā vairāk naudas sociālajām vajadzībām!
Protams, ir cilvēki, kas domā, ka ir milzīgas iespējas ieekonomēt izmaksas, taču, zinot nozari un to stāvokli, kādā darbojas jebkurš uzņēmums, tāpat arī to nepieciešamības pēc investīcijām, tas ir stipri apšaubāms, ka tur būtu tik lielas rezerves, lai peļņu nodrošinātu uz izmaksu samazinājuma. Peļņu šobrīd var nodrošināt tikai uz apjumu pieauguma. Bet ar to apjomu pieaugumu, kā mēs redzam, visā tranzīta nozarē ir problēmas. Tātad izmaksas kāps, un tas nākotnes investorus darīs stipri piesardzīgus.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 12. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Kika
Skandināvijas valstīs
Pakultēvs