Esam liecinieki nākamā Latvijas Bankas prezidenta meklēšanai politiskajā tirgū. Redzot, kā tas notiek, aizvien aktuālāki šķiet jautājumi, kāpēc vieniem amatiem tiek rīkoti konkursi, citiem ne, kāpēc vienos gadījumos vērtē kaut kādus kvalitatīvos kritērijus, citos tikai skaita atbalsta balsis?
Pēc būtības tam, vai tiek rīkots konkurss, vai tiek uzrunāti kandidāti, nav tik lielas nozīmes – svarīgākais, lai tas process ir caurspīdīgs, saprotams, lai ir skaidri kritēriji. Un to var attiecināt ne tikai uz vadītāja atlasi Latvijas Bankai, bet arī Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK), Finanšu un kapitāla tirgus komisijai un vēl dažām patstāvīgajām iestādēm, kuru vadītājus apstiprina Saeima un kur ir vai bijis pamats runāt par politisko tirgu. Protams, ideālā gadījumā būtu labi, ja uz visiem amatiem tiktu rīkoti konkursi – tad būtu vienoti spēles noteikumi.
Tad atšķirībā no politiskā tirgus būtu arī skaidri kritēriji pretendentiem – gan par izglītību, gan pieredzi vadošā amatā, gan valodas zināšanām u. tml.
Jā. Tas, ko mēs šobrīd redzam praksē, – uz šo patstāvīgo iestāžu vadītāju amatiem konkursus pārsvarā nerīko, pretendenti tiek uzrunāti. Protams, tad rodas jautājums, kādi ir kritēriji un cik ilgs tiek dots laiks, lai būtu arī kvalitatīvas un saturiskas publiskas debates gan par šo kandidātu piedāvājumu, gan par viņu kvalifikāciju, gan reputāciju, gan arī par kopējo atlases procesu. Lai nav tā, ka šodien izvirzām, rīt apstiprinām, parīt brīnāmies.
Reputācija ir pietiekami stiepjams jēdziens. Turklāt reputācija ir ātri vien sabojājama, tajā skaitā ar visādiem izdomājumiem un pieļāvumiem.
Un tomēr jārēķinās, ka mēdz būt arī kandidāti, ko lielākā sabiedrības daļa nespēj akceptēt.
Vēl jāsaka, ka arī Eiropas Savienības institūcijās ir līdzīga tendence, ka kandidāti tiek uzrunāti, nevis meklēti konkursā.
Mums ir dīvaina prakse arī ar konkursu rīkošanu. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta pašreizējā vadītāja bija atzīta par labāko it kā uzticēšanos raisošā procedūrā, tomēr vēlāk ikgadējā ierēdņu novērtēšanā guva neticami sliktu novērtējumu. Vai nu konkurss bijis subjektīvs, vai vēlākais novērtējums?
Ir tāds mazās valsts fenomens, ko akadēmiski ļoti labi izpētījuši un aprakstījuši igauņi. Mums jārēķinās, ka mūsu sabiedrība ir ierobežota cilvēku skaitā un profesionāļu mums ir tik, cik ir. Līdz ar to agri vai vēlu mēs nonākam pie tā, ka katrs kandidāts ar kādu ir pazīstams, kopā gājis skolā vai augstskolā un, ja ir kādas nozares pārstāvis, tad saistāms ar vieniem vai otriem, kas tajā jomā darbojas...
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 5. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Irlielāmērāticams
Apolinārijs Lielzubrs
zvirbulēns