Postfolkloras grupa Iļģi priecājas par saviem sekotājiem, gatavojas lielkoncertam Spēlēju. Dancoju. Dejoju, kur viņu dziesmas izdejos tūkstotis dažādu paaudžu dejotāju, un atzīst, ka ir laimīgi cilvēki.
Ar skrējienu Ogres Zilajos kalnos 15. aprīlī aizsāksies ainaviskais taku skriešanas seriāls Stirnu buks 2017. Tā organizators un idejas autors Rimants Liepiņš stāsta, ka domu par šādu sacensību rīkošanu Latvijas mežos iedzīvinājis Āžu kalns, kas vilinājis skriet mežā, kur to darīt ir trīskārt vērtīgi, jo mežā cilvēki kļūst patiešām labāki.
Saņēmis mūža balvu literatūrā, dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš raksta valodai, atceras dzejoļu skaitīšanu uz braucoša vilciena trepītēm un grib zināt, ko Radītājs domā par evolūciju
Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus sagaida gājputnus, cīnās par mežizstrādes apturēšanu putnu ligzdošanas laikā un mudina latviešus iet mežā, kamēr to vēl var pazīt.
Ieva Segliņa sāk aizmirst, kā jāpavedina, kad esi nepilngadīga, gūst baudu, mēģinot izrādi par pašiznīcināšanos, un atklāj, kam nevajadzētu iet uz pirmizrādēm.
Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks saņem balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā, atklāj, kad noticējis jaunās bibliotēkas nepieciešamībai, un stāsta, kādu gribētu Latvijas simtgadi.
Jaunā Rīgas cirka vadītāja Ināra Kehre vēlas ne tikai pavērst tā attīstību laikmetīgā virzienā, bet arī pašos pamatos mainīt cilvēku priekšstatu par cirku. Viņa šajā mākslā Latvijā saredz ne vien plašas attīstības, bet pat integrācijas iespējas.
Soms Juka Rislaki uzrakstījis lielāko darbu par populāro latviešu bērnu grāmatu autoru Albertu Kronenbergu un atklāj, kāpēc Latvijā vieglāk atrast tēmas karikatūrām.
Maksimāli labi vai nemaz – skan čellu maestrīnas emeritētās profesores Eleonoras Testeļecas mākslas kredo. Svinīgā koncertā 7. martā viņai pasniegs Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.
Viens no trim augstākā laikmetīgās mākslas apbalvojuma Latvijā – Purvīša balvas – šāgada ieguvējiem Krišs Salmanis sevi par konceptuālistu nesauc un paredz Dziesmu svētku kā protesta formas atgriešanos.
Man visu laiku par vienu un to pašu sanāk runāt – pirms intervijas nosaka Harijs Tumans, likdams noprast, ka profesoram pašam arī nepaliek nepamanīta mediju lielā interese par viņa viedokli Rietumu civilizācijas nākotnes perspektīvu sakarā. Droši vien tāpēc, ka atšķirībā no eirooptimistiem Tumans šīs perspektīvas zīmē nolemtības krāsās.
Balvas Laiks Ziedonim pērnā gada ieguvējs 11. klases skolnieks Andris Jenerts pelna labas atzīmes, māca citiem un arī pats būvē robotus, fotografē, lasa grāmatas un nedomā, ka trūkst laika, lai kaut ko paspētu, – galvenais nestagnēt.
Arhitektūra ir mūsu gaidu un centienu iemiesojums, norāda topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja arhitekts sers Deivids Adžejs. Viņš stāsta par varas attiecībām arhitektūrā, savu pasaules pieredzi un atzīst, ka jauno muzeju Rīgā liek blakus vecajam Vitnijas muzejam Ņujorkā un Gugenheima izstāžu telpām
Tulkotājs un dzejnieks Jānis Elsbergs stāsta, kāpēc vairs neraksta dzejoļus, atklāj jaunas sajūtas, lasot vecākā brāļa Klāva Elsberga rokrakstus, un nospraudis sev mērķi vai visam mūžam.
Sākot šo gadu ar bažīgiem minējumiem, vai Putina neatlaidīgie centieni pagriezt vēstures ratu atpakaļ un sarīkot "otru Jaltu" par ietekmes sfēru sadali pasaulē atradīs dzirdīgas ausis jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa personā, pētījumi, kas saistās ar Latvijas traģisko likteni "pirmās Jaltas" laikos, kļūst divtik interesanti.
Fotogrāfs Aivars Liepiņš par profesiju, kurā viņš jūtas laimīgs, attiecībām ar omoniešiem un profesionālā azarta un veselā saprāta samēru barikāžu laikā.
Lielākajai daļai cilvēku dzīvi aizņem darbs un karjera, bet nepietiek laika kaut kam dziļākam, trūkst laika garīgām pārdomām, norāda brālis un māsa Daumants un Madara Liepiņi. Viņi izvēlas citu ceļu, un tā dēļ jau pat nācies pārcelt eksāmena laiku uz pusnakti
Vēsturnieks Boriss Sokolovs par to, kāpēc Putina Krievijā drīkst nosodīt Staļina represijas, bet nedrīkst apšaubīt impērisko projektu, par to, kāpēc vāciešiem jābūt pateicīgiem padomju karavīram un kuru Pētera Pirmā mantojuma daļu derētu aktualizēt.
Annija Miezīte ir septiņus gadus veca un joprojām tic Ziemassvētku vecītim. Viņasprāt, vecītis ir mīļš un sagādā dāvanas pēc nopelniem, un Ziemassvētki ir skaisti svētki, jo visi sanāk kopā un jautri pavada laiku. Pēc sarunas ar vecīti Annija pati atzīst – visvairāk atmiņā iespiedušies vārdi par dāvanu ražošanu un rūķu pievilināšanu.