Skaistas dzīves kultivēšana

Mūsdienās, kad internets kā tāds Žils Verns pie kājām nolicis visu pasauli un, zinot pareizos atslēgas vārdus, nav pat jāsper solis, lai piekļūtu visdažādākajām pasaules zināšanām, arī prestižāko augstskolu lekciju cikliem, joprojām mazliet bijīgi raugāmies uz tiem, kam pieticis drosmes un pacietības fiziski atvērt pasaules labāko augstskolu durvis.

Viens no tādiem ir arī Valters Negribs, kurš Oksfordas Universitātē šobrīd studē sanskritu un apgalvo, ka viņam Oksforda ir viena no vismīļākajām vietām pasaulē – arī tāpēc, ka izraudzīto priekšmetu pagaidām vislabāk esot studēt tieši tur. Tomēr kluss sapnis Valteram ir attīstīt sanskrita pētniecību arī Latvijā.

Pirmo reizi Negriba vārdu pamanīju pirms gada, kad starp neskaitāmiem pasākumiem Facebook kalendārā izlēca piedāvājums apmeklēt lekciju par sanskritu, kā arī vairākas lekcijas indiešu filozofijā un jogas vēsturē. Piedāvājums šķita interesants, taču uzmanību piesaistīja man nepazīstamais lektors, kurš tika pieteikts kā Senās Indijas un jogas pētnieks – studējis Londonas Universitātes Āzijas un Āfrikas Studiju skolā (School of Oriental and African Studies) un ieguvis maģistra grādu jogas un meditācijas studijās. Ieguglējot viņa vārdu, mazliet izbrīnījos, ka pretī no ekrāna raugās jauns puisis. Toreiz uz lekcijām tā arī neaizgāju – visticamāk, nebija laika.

Tagad pārdomās par sava laika izmantošanu nonācu, sēžot pretī Valteram diezgan skaļajā Miit kafejnīcā Rīgā neilgi pirms viņa došanās atpakaļ uz studijām Oksfordā. Piefiksēju, ka mans sarunbiedrs gan laiku ir izmantojis savā labā un tik tiešām īstenojis to, kas pašam licies svarīgs. Arī viņš pats saka: lai gan, kopš ģimenē aug dēls, nācies secināt, ka izdarīt var krietni mazāk, laika svarīgajam – ne tikai studijām un "nopietnajām" lietām, bet arī braukšanai ar skeitbordu un draugiem Latvijā – vienmēr pietiek.
 

Kāda ir Oksfordas doktoranta ikdiena?

Mana dzīve Oksfordā un Rīgā ir ļoti atšķirīga. Latvijā mani draugi pārsvarā ir mākslinieki, mūziķi un skeiteri, savukārt tur galvenokārt tie ir kolēģi, kuri pēta līdzīgas lietas. Šāda dzīves sašķeltība ir viens no upuriem, kas saistīts ar studijām ārzemēs.

Taču Oksforda līdz šim ir mana mīļākā pilsēta. Tā ir maza, visur var ātri nokļūt, ir diezgan svaigs gaiss. Pagājušogad dzīvoju blakus milzīgai pļavai ar govīm un zirgiem, tai cauri tek upe, taču tā ir tikai 15 minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra. Savukārt šogad es dzīvošu koledžā. Gan Kembridžā, gan Oksfordā katrs students pieder kādai koledžai, līdzīgi kā Harijā Poterā katrs pieder kādam tornim. Manā koledžā ir pieejama bibliotēka, ēdamzāle, tenisa korti un laivu piestātne.

Oksfordā ir arī ļoti patīkama sociālā dzīve, jo kafijas pauzēs var gan uzturēt kontaktus ar paziņām, gan iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Esot koledžā, tas neprasa nekādu īpašu piepūli, tikai jāiznāk ārā no bibliotēkas. Tur ir arī diezgan daudz studentu, kuri strādā ar manai specialitātei radniecīgām tēmām. Šāda sanskrita pētniecības vide ir viena no galvenajām lietām, kuras man pietrūkst Latvijā, kur vienmēr jūtos attālināts no studijām.

Tu esi mācījies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Vai vidusskola kaut kā ietekmēja tavas turpmākās izvēles dzīvē?

Godīgi sakot, es nedomāju par vidusskolu kā par pieredzi, kas noteica manu dzīves gājumu. To vairāk ietekmēja tas, ko es darīju ārpus skolas, kādi man bija draugi. Tas ir jautājums, kāpēc cilvēks kļūst ieinteresēts vienā lietā, nevis citā.

Pēc vidusskolas aizgāju studēt filozofiju Latvijas Universitātē, kur nomācījos vienu gadu. Mani visvairāk interesēja tieši antīkā filozofija, kuru pasniedza iedvesmojošs pasniedzējs – Edgars Narkēvičs. Viņš parādīja labu priekšzīmi tam, kā sistemātiski pieiet seniem tekstiem. Manuprāt, no Senās Grieķijas līdz Senajai Indijai ir mazāks attālums, nekā pieņemts domāt.

Bet pēc gada tomēr aizbrauci studēt uz Londonu. Kāpēc nepabeidzi iesāktās studijas LU?

Tur nebija iespējams studēt indiešu filozofiju un programmā nebija iekļautas seno valodu studijas. Studējot bakalauru Londonā, sāku mazliet mācīties sanskritu. Studiju laikā pievienojās pētnieks sers Džeims Malinsons. Pie viņa turpināju sanskrita studijas, lasījām sanskrita jogas tekstus. Tas mani iedvesmoja specializēties Senās Indijas tradīcijās.

Kas tev tajās ir tik saistošs?

Man diezgan romantiskā veidā vienmēr simpatizējušas dažas idejas, kas saistītas ar Seno Indiju, piemēram, nevardarbības ideja, jogas, askētiskā tradīcija. Jaunībā man patika vienam pašam doties uz kalniem un nakšņot zem klajas debess. Šādi ceļojumi man deva zināmu garīgu spēku un īpašu apziņas stāvokli.

Augstu uzkāpi?

Man nebija alpīnista ekipējuma, bet tur, kur varēja uzkāpt vienkārši kājām, es kāpu. Tiklīdz man palika 18, nopirku biļeti uz Spāniju vienā virzienā, tur pastaigāju pa kalniem, pēc tam aizbraucu uz Alpiem.

Kāpt augšā – tas bija, kā kaut ko sasniegt, pēc kaut kā tiekties?

Varbūt vairāk izzināt. Protams, ja ir iespējams, tad tiek sasniegtas virsotnes, bet man vienmēr ir bijusi vēlme redzēt, kas ir blakus ielejā.

Ar ko tavā pieredzē atšķiras Latvijas un Londonas izglītības sistēma? Ir taču atšķirības?

Latvijā ir ļoti daudz lekciju, bet Londonā man vienlaikus bija četri priekšmeti – līdz ar to ir lielāks uzsvars uz patstāvīgām studijām un eseju rakstīšanu.

Vispār biju ārkārtīgi priecīgs, ka man bija šī pirmā filozofijas gada pieredze LU, jo tur iemācīja kritisko domāšanu, loģiku – principā ielika pamatiemaņas, lai strādātu ar tekstiem, kā, manuprāt, kursabiedriem Londonā nebija. Man pat reizēm mazliet kaitināja, ka citi studenti nedomā tik sistemātiski, kā to mācīja Filozofijas fakultātes pasniedzēji.