Astotā pasaules brīnuma nebūs

"Par šādām idejām var diskutēt, cik tās lietderīgas, tas celtu politikas kvalitāti un vairotu sabiedrības interesi par politiku. Taču Latvijā mēs parasti diskutējam tikai par to, ka kāds kaut ko nozadzis. Tas rada sajūtu, ka politika ir štrunts. Protams, tad jājautā, vai mūsu politiķiem vispār ir idejas, nevis tikai spējas apsaukāties." SestDiena sarunā ar Jāni Ikstenu centās noskaidrot, kāds Latvijas aktuālajā politikā ir ideju un matemātikas samērs.

Kā Saskaņu ietekmēs Rīgas mēra Nila Ušakova kratīšana? Vai tas var mainīt spēku samēru Saskaņā?

Saskaņā spēku samēru var mainīt tikai notiesājošs spriedums. Kamēr tas nav noticis, visi uzbrukumi Ušakovam tur tiek traktēti kā proiski nacionaļistov, mēģinājumi nodarīt pāri "mūsu Nilam". To ļoti labi varēja redzēt aģitācijas materiālā, kur Ušakovs tiek mocīts tikai "tāpēc, ka krievs". Tātad Saskaņa turpina šo lietu pozicionēt kā etnisku vēršanos pret Ušakovu un šādi patiesībā nonāk pretrunās pati ar sevis kā sociāldemokrātiskas partijas pozicionējumu. Svarīgos brīžos viņi tomēr izvelk laukā etnisko kārti. Skaidrs, ka viņi to turpinās darīt. Kaspara Gerharda (NA) mēģinājumi iztapt savas partijas kongresam, neveikli lipinot kopā papīru par Ušakova noņemšanu no amata, patiesībā lēja ūdeni uz Ušakova atbalstītāju dzirnavām.

Vai tevis minētajā "veco" partiju kartelī varētu eksistēt arī nerakstīta vienošanās "Saskaņai Rīgu, latviskajām partijām Latviju"?

Es par to nebrīnītos, bet tur ir cita problēma. 2013. gada pašvaldību vēlēšanas Rīgā bija no Vienotības puses kliedzoši nemākulīgas, tā mēģināja kļūt lielāka nacionāliste nekā Nacionālā apvienība. Tas izskatījās tik muļķīgi un nemākulīgi, ka nav cita secinājuma kā vien tas, ka šādā veidā Vienotība nodrošinājās ar Saskaņas atbalstu Latvijas dalībai eiro, kas tobrīd Valdim Dombrovskim bija svarīgākā prioritāte. Tagad arī Ināra Mūrniece nevarēja nonākt Saeimas priekšsēdētājas amatā bez Saskaņas netieša atbalsta – tā nepiedalījās balsošanā. Lai gan nebūtu problēma nobalsot pret, turklāt pret nīstās Nacionālās apvienības pārstāvi. Protams, var jau uzdot retorisku pretjautājumu: "Vai Kaimiņš būtu labāks?", bet katrā ziņā ir redzama saspēle starp Saskaņu un valdošo koalīciju Saeimā, lai kurš tajā būtu.

Kur ir problēma? Kamēr tas notiek gaumīgi un katrs dara savu darbiņu ciešami, tikmēr ir labi. Bet šobrīd izskatās, ka Rīgas domē ir, tā sakot, daudz saimniecisku ligu, sākot ar irstošu ielu segumu un beidzot ar korupciju Rīgas satiksmē. Līdz ar to pieaug spiediens uz citiem karteļa dalībniekiem: "Paklau, var jau, bet šitas vairs neiet krastā!" Tātad viņiem ir kaut kā jātiek laukā no šīs situācijas, ir kaut kas jādara.

Ko viņi var izdarīt?

Interesants ir jautājums par to, kādas varētu izskatīties 2021. gada pašvaldību vēlēšanas. Saskaņas atbalstītāju pulks samazinās – arī Rīgā. No Saskaņas puses ir bijuši centieni šo pulku paplašināt, gan uzdodoties par sociāldemokrātisku partiju, gan partiju, kas nepazīst tautību robežas, runā ar latviešiem...

Varbūt latviešu Saskaņas sarakstā bija par daudz, tāpēc tā 13. Saeimas vēlēšanās dabūja mazāk nekā līdz tam?

Šis bija jau otrais mēģinājums latviskot Saskaņu, pirmais bija pašvaldību vēlēšanās. Neteiktu, ka tagad Saskaņas sarakstā bija pārāk daudz latviešu. Ja tā būtu bijis, tad Tatjanas Ždanokas saraksts dabūtu vairāk balsu. Bet viņas atbalstītāju loks tomēr dabiski izzūd, Ždanoka ir pagājušo laiku tēls.

Kamēr kaimiņos ir Putins, diez vai tā var teikt.

Stāsts nav par to. Ždanokas tēls asociējas ar padomju laiku un apzinātu vai neapzinātu vēlmi tajos atgriezties. Jā, tur ir daļa cilvēku ar pārliecību, ka krievu valoda un kultūra jaunajos apstākļos būtu glābjama, bet tas tomēr iet kopā ar padomju nostalģiju, kas Saskaņai ir daudz mazāk izteikta.

Cik svarīgas Latvijai būs Eiroparlamenta vēlēšanas?

(Nopūšas un ilgi domā.) Zinu, ka šajā vietā intervijā būs rakstīts: "nopūšas un ilgi domā", bet skaudrā patiesība ir tā, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs līdzdalība Eiroparlamenta vēlēšanās krīt, tā nav tikai Latvijas problēma. Primāri tā ir šīs institūcijas kompetences problēma, tas, ko šī institūcija spēj izdarīt.

Sarunas sākumā pats teici, ka Eiroparlamenta loma pieaug.

Jā, bet tā nav stipri pieaugusi. Ja briti aizies, mums būs astoņi deputāti no kādiem septiņiem simtiem. Tas nav daudz. Līdz ar to, lai gan man pedagoģiski un politiski pareizi būtu jāsaka, ka tieši Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir svarīgas un ka tieši Eiroparlaments ir tas, kurš izcīnījis mobilo sakaru tarifu pazemināšanu un unifikāciju visā Eiropas Savienībā, man ir arī jāatzīst, ka milzīgu pacēlumu un tautas līdzdalību es šajās vēlēšanās negaidu. Lai gan, protams, ir ļoti svarīgi, kurš Eiroparlamentā ziņo, piemēram, par izglītību Latvijā – cik viņš ir kompetents un vai negrib bilingvālu izglītību.

Vai garajās valdības veidošanas peripetijās tev bija pārliecība, ka valdība tiešām tiks izveidota?

Nē, nemaz nebiju drošs par to, tomēr viena nianse mani darīja uzmanīgu un lika domāt: hmm, tur kaut kas tiešām notiek.

Divi mēģinājumi bija izgāzušies, tad nāca Krišjānis Kariņš, sākās dažādas vibrācijas, bet tas fakts, ka viņi pēkšņi bija vienojušies, ka katra dalībniece dabūs trīs vietas neatkarīgi no tā, cik liela pārstāvniecība Saeimā tai ir, man lika domāt, ka izmisums politiskajā vidē jau tuvojas kritiskajai robežai.

Katrā ziņā Jaunajai Vienotībai ir izdevies tāds triks, ko vēl ilgi pieminēs.

Kā tev šķiet, to triku viņi bija labi izdomājuši vai arī beigās paši brīnījās par to, kas sanācis?

Tas jājautā cilvēkiem, kuri ir bijuši iekšā tajā procesā.