Ko jūs domājat par politiķiem? Kā jums šķiet – ko viņi par jums? Jā, jā, arī slepenas un noplūdušas sarunas šo un to atklāj. Taču patiesībā daudz vairāk parāda tas, ko paši varoņi ar lielu labpatiku mums stāsta un noliek priekšplānā, tas, ko izlasām starp rindām.
Dažreiz dzīvē jāļaujas pārsteigumiem, un šoreiz tāds sanāca arī man, kad kādā darbdienas vakarā attapos Rīgas lidostā, lai ar draudzenēm dotos neplānotā braucienā uz Maltu. Parasti pirms ceļojumiem esmu izlasījusi visus ceļvežus un katrai apskates vietai ieplānojusi laiku, taču šoreiz, iekāpjot lidmašīnā, par Maltu zināju vien to, ka ir tāds maltiešu krusts un Maltā nez kāpēc tiek rīkotas bērnu angļu valodas nometnes. Laikam tāpēc ceļojums izvērsās absolūti spontāns, bet nebūt ne sliktāks! Secinājums viens – uz Maltu pilnīgi noteikti var doties bez iepriekšēja plāna, tur nepazudīs.
Divas pasaules, viena pilsēta – tā īsos vārdos varētu raksturot Stambulu. Taču brauciens uz to nozīmē ne tikai iespēju izjust gan Eiropas, gan Āzijas garu vienuviet, novērtēt vēsturisko pieminekļu bagātību un izbaudīt patiešām garšīgu virtuvi, bet arī – atgriešanos bērnībā.
Spilgtākos šīs vasaras iespaidus esmu guvusi īsos izbraucienos, ceļojumu aizmetņos, kas nerimtīgi apliecina vienu un to pašu – neskrien, bet ieskaties. Tad nevajadzēs plānot uz priekšu, bet ar prieku un pateicību pieņemsi to, ko dzīve dod tieši šeit un tagad, – dubultu varavīksni pēc lietus, pilnmēness naktis un piecus hektārus Visuma, kas katram no mums pienākas, – nekurienes vidū un vienkārši tāpat.
Šķita, ka Latvijā konservēšana ir lielā cieņā. Ar ko salīdzina. Ne tikai 150 dažādu gurķu marinēšanas recepšu, bet pat atsevišķa šmorgurķu šķirne, īpaša Gurķu diena un karaļpāris – Šprēvaldē gurķus un to konservēšanu patiešām uztver nopietni.
Astoņi miljoni iedzīvotāju? Lūdzu, nē, man tas ir pārāk daudz vienā pilsētā, spontāni pretojos iespējai Kolumbijas galvaspilsētā palikt ilgāk par pirmo ceļojuma dienu. Arī tās nosaukums neizsaka neko, vien punktiņš kartē bez satura, vārti uz īsto zemi – pie indiāņiem… Tas ir ārpusnieka snobisms, kas vēlāk sabirst putekļos. Tieši te, starp cilvēku simtiem un tūkstošiem, uzšķiļas reālās dzīves dzirksteles, kas nav sapakotas tūristiem, bet pulsē pa īstam un pamazām iededz visa pieņemšanas liesmu. Nav ne labā, ne sliktā, viss blakus un viens otrā, gluži kā Svētā Dominika pēdas uz eiropiešu iekarotās Jaunās pasaules atveida kādā senā baznīcā vēl no tiem laikiem, kad indiāņi šausmās bēga, pirmo reizi redzot zirgu. Bēga, cīnījās, līdz padevās, un svešie svētie uzvarēja.
Lustras pilsētas ielās, nebeidzami gardumi un garšas kārpiņas kairinoši vīni, appuķotas pilsētiņas, kas mijas ar aizgājušās godības drupām, – mūžvecs, bet nevīstošs ir Grieķijas šarms, kurā, pat aizbraucot uz pāris dienām, var neglābjami iemīlēties
Vasaras pilnbriedā jo īpaši varam sajust dabas mežonīgo un juteklisko spēku, kurā cilvēka sīkais «es» izkūst, lai pēc kaislas atdošanās tālāk nevis ietu, bet lidotu. Daba ir dzīva tik ļoti, ka reizēm šī sastapšanās pāraug nekontrolējamā labsajūtā, ko vasaras saulgriežu laikā tieši un nepārprotami gribas salīdzināt ar seksu.
Terseira ir neparasta sala. Tās centrālā pilsēta pēc atdzimšanas no drupām iekļuvusi UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Te atrodamas kāpnes, kas ieved vulkāna krāterī. Reliģiskie svētki aizstāj teātra izrādes, bet sportiski noskaņotie salinieki veiklībā sacenšas ar vēršiem.
Jakutijas cilvēku stāsti apliecina, ka arī mūsdienās dabas gari var izglābt taigā bezcerīgi nomaldījušos cilvēkbērnu, labi svešinieki var izrādīties Dieva dāvana iepretim asinsradiniekiem, bet īpaši izturīgas skaistules var pārdzīvot pat deviņus vīrus un vēl deviņdesmit astoņu gadu vecumā atcerēties ne tikai visu vārdus, bet pat vienam aizlienēto kažoku – aizņēmās un neatdeva, sarkanais suns!
Indonēzijas ekonomisko attīstību lielā mērā nosaka pastāvīgi augošais pieprasījums pēc lētās palmu eļļas. Kādu ietekmi uz dabu atstāj palmu plantāciju izplešanās? Lai noskaidrotu situāciju, kopā ar žurnālistu Sandiju Semjonovu dodamies izpētes braucienā uz Sumatras salu.
Vai cilvēks, kas apceļojis Maroku, ir bijis Āfrikā? Uz to lai atbild katrs pats, taču brauciens uz valsti, kur pateikt "nē" ir īpaša māksla, aprēķināts saltums pēkšņi var pārvērsties negaidītā viesmīlībā, bet tepiķi ar savu skaistumu liek domāt par seniem stāstiem, ir kā atgriešanās vietā, kur, šķiet, jau reiz esam bijuši.
