Kā pašam nekļūt par vīrusu. Saruna ar Juri Rubeni

Pirmais šoks par strauji pasauli pārņēmušā vīrusa izplatību pamazām sāk norimt, taču tā vietā daudziem stājies apjukums un varbūt pat vēl lielāka panika, jo nav skaidrs, kā sadzīvot ar mūsdienu pasaulē jau labu laiku grūti iedomājamiem ierobežojumiem. Ne vienam vien tie likuši krietni mainīt paradumus un pārvērtēt prioritātes vai pat pilnīgi apstāties līdz šim, šķiet, nebeidzamajā ikdienas skrējienā. Ko darīt, kā, saglabājot veselo saprātu, tikt galā ar pārmaiņām un varbūt pat kaut ko gūt no tām?

Šis ir brīdis, kad svarīgi nepazaudēt realitātes lielo bildi un nevis piesārņot sevi ar sazvērestību teorijām, bet, tieši otrādi, – censties paplašināt redzesloku, norāda Integrālās izglītības institūta programmas direktors, kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis. Ar ieteikumiem, kā labāk tikt pāri šādām negaidītām krīzes situācijām, viņš aicina būt uzmanīgiem, jo šādos gadījumos nekad viens un tas pats nederēs pilnīgi visiem. Taču ārējās izolācijas apstākļi var izrādīties pat ļoti labs laiks, lai pārstātu bēgt no varbūt jau sen sevī nēsātiem jautājumiem un paskatītos ne tikai uz pasauli, norisēm un lietām apkārt, bet arī sevi pavisam no cita skatpunkta.

"Es domāju, ka tas mums ir ļoti labs pārdomu brīdis," uzsver Rubenis un aicina arī uz Lieldienām šogad raudzīties kā uz iespēju.

Kā jūs izjūtat šo brīdi, kā izskatās pasaule apkārt?

Izjūtu to ļoti personiski, jo paradoksālā kārtā februāra beigās smagi saslimu un man tikko aiz muguras ir ļoti nopietna triju nedēļu slimošana, kādu sen neatceros. Slimošanas sākuma daļā man laiku pa laikam naktī bija grūti ar elpošanu, tad bija jāpieceļas un jāpasēž kādu stundiņu vai divas, piemēram, no vieniem līdz trijiem naktī, iekams atkal varēju atgriezties gulēt. Tie ir tādi ļoti vērtīgi brīži, kad tu padomā par lielajām tēmām, par citiem cilvēkiem, par sevi. Tieši šajā manas slimošanas kulminācijā sākās arī visa intensīvākā notikumu plūsma Eiropā [saistībā ar Covid-19] – sāka vērt ciet robežas, parādījās lielie statistikas skaitļi. Tā ka es to varēju sajust ļoti personiski – ko tas nozīmē, kad ir tiešām grūti, kad mazliet pašūpojies uz tās robežas.

Varbūt tas ir brīdis, kad apstāties.

Šiem brīžiem vienmēr ir divas puses. Ir nepatīkamā puse, jo mēs neviens negribam slimot, neviens negribam nonākt situācijās, kas parāda, cik maz mēs kontrolējam. Vai varbūt pat neko nekontrolējam. No otras puses, ja nekad nenonākam tādās situācijās, mēs turpinām dzīvot ilūzijās, nicīgi izturoties pret tēmām, par kurām būtu vēlams visiem padomāt.

Respektīvi – ļoti tālu prom no īstajiem, lielajiem jautājumiem: ko nozīmē mana dzīve? Vai es daru to, kas man jādara? Un – kas man īsti būtu jādara?

Jūs par vienatni, klusuma laiku katram pašam ar sevi, pat savā ziņā izolēšanos esat daudz runājis un uz to iepriekš aicinājis. Kas, jūsuprāt, tagad, kad tas piespiedu kārtā ir jādara visiem, cilvēkiem tajā ir visgrūtākais?

Vispirms jāuzsver, ka cilvēkam nepieciešams gan laiks vienatnē, gan arī laiks saturīgai, jēgpilnai komunikācijai ar citiem. Abas lietas ir vajadzīgas. Parasti mēs izvairāmies no vienatnes, mēģinām savu iekšējo tukšumu, deficītu kompensēt ar ārējām, seklām attiecībām.

Cik ironiski, ka tagad robežas aizveras, lidmašīnas nelido. Ar lētajām lidsabiedrībām tu vari nemitīgi riņķot apkārt globusam. Ja tevī mostas nemiers, tu vari censties no tā izvairīties, aizbraukt vēl un vēl tālāk. Apgrābstīt kaut ko virspusēji tā vietā, lai varbūt pasēdētu, iepazītos ar sevi, pavērstu uzmanību uz iekšpusi.

Bet jūs arī uzsverat, ka tas parasti nemaz nav viegli. Kur tad meklēt spēku ar to visu tā pēkšņi tikt galā? Kas ir labākais veids, kā to darīt?

Protams, dažkārt pirmā sajūta var būt ļoti biedējoša, pat izmisīga, jo tev liekas, ka tu esi no visiem nošķirts, tu nevari nevienu sastapt. Bet mūsu dvēselē, psihē, mājo milzīga pasaule, milzīgi resursi! Ja mēs mācāmies mazliet vairāk iepazīties paši ar savu iekšējo pasauli, mums ir iespēja piedzīvot, ka būt ar sevi, – jā, tas ir izaicinoši, bet arī ļoti interesanti! Tur ir liels skaistums, lielas iespējas. Iepazīstot savas dvēseles dzīles, tu pieredzi, ka caur tām tu nemitīgi esi vienots ar pilnīgi visu realitāti. Šādā nozīmē – tu nekad neesi un nevari būt viens! Tas nozīmē, ka spēcīgākais atbalsta punkts katram cilvēkam ir nevis ārpusē, bet iekšpusē. Tur tu vienmēr esi drošībā. Tas īstenībā ir kaut kas vienreizējs, bet – jā, tas ir jāmācās.Līdzīgi kā dzīves pirmajā daļā cilvēkiem ir jāmācās komunicēt ar pārējiem, kas arī ir ļoti svarīgi.

Jūsuprāt, cilvēki no šīs piespiedu apstāšanās, piespiedu mācības, ja to tā var nosaukt, kaut ko paņems sev līdzi? Šis – daudziem varbūt pat tiešām pilnīgā vienatnē pavadītais – laiks pēc tam kaut kā atsauksies uz viņu dzīvesveidu, uz to, kā uztvert pasauli, sevi un visus pārējos pēc šīs krīzes?

Tas ir atkarīgs no katra paša. Vismaz es bieži esmu piedzīvojis, ka dažus ļoti svarīgus lēmumus īstenoju tikai tad, kad esmu burtiski iedzīts stūrī – kad man nav citu variantu. Jo ir dažas lietas, kuras tu atliec un atliec, un, ja vien vari kaut kā izmanevrēt no tām ārā, tad tu to dari. Tikai tad, kad saproti, ka nav izejas, tu beidzot sāc to risināt. Tas nozīmē, ka nereti, varbūt tieši nonākot dzīves sprukās, mēs sākam risināt sen atliktas tēmas vai darīt ko tādu, par ko jau jutām: tas mums būtu bijis jādara agrāk.

Taču grūtības automātiski visus cilvēkus nepadara dziļākus un labākus. Arī nonācis šādā situācijā, es, protams, varu turpināt bēgt vēl izmisīgāk, vainot citus vēl niknāk...

...vai arī vienkārši salūzt.

Vai arī salūzt, jā. Tāpēc, es domāju, šādā situācijā atbalsts, ko mēs varam sniegt cits citam, ir arī iedrošinājums – mācies no iespējas, ko dod esība vienatnē ar sevi. Ir izšķiroši brīži mūsu dzīvē, kad mēs ne vienmēr varam būt kontaktā ar kādu citu cilvēku. Bieži vien tieši tas arī ir pats vērtīgākais, ka mēs tajos brīžos esam pilnīgi vieni. Tajā ir jēga.

Bet ja paskatās uz pašreizējo cilvēku reakciju – vieni noteiktos ierobežojumus absolūti neievēro, citi, taisni otrādi, krīt galējībās, vaino citus un aiziet līdz pilnīgi absurdām lietām, pat draudiem utt. Ja skatās uz sabiedrību kopumā, ko tas liecina par mums? Vai vairāk ir tā labā, izpalīdzības un atbalsta citam pret citu, vai tomēr vairāk nāk ārā sliktās lietas – bailes, agresija utt.?

Nestandarta situācijas parasti atklāj apslēpto. Es varu sagatavoties situācijai, kuru gaidu, – tad es varu uzvilkt vajadzīgo masku, ar kosmētiku sevi apstrādāt, parādīt sevi, kā pats to gribu. Bet nestandarta situācijas parāda, kas ar mani notiek īstenībā. Ar to ir jārēķinās. Ir pat sakāmvārds, ka cilvēku pa īstam tu iepazīsti briesmās. Precīzi!

Briesmas, nestandarta situācijas parāda to, kas un kādi mēs esam.

No otras puses, esmu pārliecināts, ka atbalstošu, palīdzošu cilvēku ir daudz, daudz vairāk nekā problemātisku un agresīvu. Bieži vien cilvēki sūdzas par to, kādi ir pārējie, bet kādreiz tas ir arī stāsts par katra paša uztveri, jo mēs pasauli parasti redzam analoģijās caur sevi. Varbūt mēs paši agresīvi, naidīgi izturamies pret citiem un pasaule atspoguļo mūsu naidīgumu. Bet vēlreiz gribu uzsvērt: krīzes situācijas tomēr parasti parāda to, ka foršu, labu, brīnišķīgu, negaidīti dāsnu cilvēku ir daudz vairāk, nekā mēs esam gaidījuši.