Uz kārā zoba uzmest kādu laima sulā mērcētu kukaini, iemācīties beidzot pareizi dzert tekilu, iepazīties ar hipijiem un saņemt piedāvājumu kļūt par narkodīleri, tapt apzagtam, bet par to vispār nemaz neuztraukties. Jo Meksikā gribēsies atgriezties tik un tā.
Pieķeršanās katram jaunam albumam Alisei Jostei (29) ir kā sevis laušana un spīdzināšana, kam vienmēr grūti saņemties. Ja rezultātu kāds novērtē, ir dubultgandarījums, tomēr pirmām kārtām šīs dziesmas esot vajadzīgas pašai.Bezgalīgi garas ielas ar piecām joslām katrā virzienā, pāri kurām neviens neiet, un jāmeklē pazemes pāreja jeb tunelis, kas reizēm ir sazin kur un nav nemaz tik viegli atrodams.
Atstājuši dzimteni dažādu iemeslu dēļ, četri latvieši, vēl gana jauni trīsdesmitgadnieki, atraduši domubiedrus un muzicē dažādu žanru grupās Mehiko, Losandželosā, Ženēvā un Dubaijā. Kas viņus tālajās zemēs tur, un kāpēc nespēlē tepat dzimtenē?
Bundzinieks Pēteris Lunde priecājas, ka bungu spēlēšana viņam tagad ir pilna laika darbs, un kopā ar grupu _The Sound Poets _gatavojas koncertiem Siguldas pilsdrupās.
Aldis Hofmanis (41) atskatās uz laiku ar Prāta vētru un Latvijas kartē ieliek jaunu – Skaņu un garšu festivāla – karodziņu Siguldā. Ar tālejošiem mērķiem.
Reizēm latviešu vārdi, atmetot mīkstinājuma un garuma zīmes, ir viegli piemērojami starptautiskajiem standartiem un joprojām skan labi. Jo, lai ātri un vairākas reizes izrunātu vārdus "Klaņģu kalns", būs jāiziet runas mākslas nodarbību kurss, citādi tur mēli un lūpas var izmežģīt tāpat kā no "šaursliežu dzelzceļa".
Reizēm latviešu vārdi, atmetot mīkstinājuma un garuma zīmes, ir
viegli piemērojami starptautiskajiem standartiem un joprojām skan
labi. Jo, lai ātri un vairākas reizes izrunātu vārdus «Klaņģu
kalns», būs jāiziet runas mākslas nodarbību kurss, citādi tur mēli
un lūpas var izmežģīt tāpat kā no «šaursliežu dzelzceļa».
Ja ielūkojamies relatīvi nesen iepazītu lielo Eiropas mūzikas
festivālu vēsturē, reizēm pārsteidz to ilgmūžība. Piemēram,
festivāls Pukkelpop Beļģijā, kā izrādās, ir piedzīvojis
grupas Nirvana koncertu un ar to lepojas joprojām, jo nu
jau vairāk nekā divdesmit gadu tas vairs nav un nekad arī vairs
nebūs iespējams.
Mūsdienu civilizācijas komforta izlutinātajiem cilvēkiem kādreiz noder sajusties kā sendienās, kad kuram katram nebija sava jumta virs galvas. Ar mīkstu gultu, skapi tai līdzās ar visu izdzīvošanai nepieciešamo, modernu tualeti un vannas istabu. Festivāli dod iespēju aizceļot pagātnē ar mūsdienīgiem līdzekļiem – pārlaist nakti zem relatīvi ūdensnecaurlaidīga sintētiska auduma jumta, kārtot savas dabiskās vajadzības plastmasas tualetēs, kur tekošs ūdens nav pieejams un pat papīra nav, ar ūdeni nedraudzēties arī tāpēc, ka slinkums stāvēt rindās uz dušām, un arī savu ikdienas ēšanas paradumu vietā iestiprināties ar to, kas pieejams, atkarībā no šai nepieciešamībai atvēlētā laika un naudas summas.
Cilvēkiem, kuri raksta mūziku, nav jāklausās citu sacerējumi – cik nu tas iespējams, es cenšos to nedarīt, jo citādi neizbēgama ir iespaidošanās, un tu vairs nebūsi pirmais, kurš kaut ko tādu izdarījis. Ir jādzīvo kā mucā un jāraksta dziesmas pašam sev. Ja arī tās nevienam citam nebūs vajadzīgas, tas nekas – vismaz pašam gandarījums.
Šogad, svinot sava festivāla Positivus desmitgadi, Ģirts Majors atskatās uz paveikto, priecājas par gūto pieredzi un atzīst, ka tagad nav vieglāk kā pašā sākumā, bet jebkuras grūtības ir ļoti laba skola.
