Uz velosipēda ar vērtīgu bagāžu - Oma Bike Tūre

Ja vēlēsities zelta rudeni izbaudīt uz riteņa un Siguldu atklāt ar velogidu senioru personīgajiem stāstiem, kas mijas ar aizraujošām atmiņām par vēsturiskiem notikumiem un vietām, nebīstieties no izaicinājuma. Arī šī raksta autore un_ Senioru Dienas _fotogrāfs Raitis Puriņš kāpa uz riteņa, lai dotos līdzi velogidei Vijai Brikmanei pa Siguldu. Šī ekskursija no tradicionālajām patīkami atšķiras ar gides izdomu sagādāt pārsteigumus, sirsnīgajiem stāstiem un neformālo attieksmi.Projekts zaļajiem cilvēkiemBet vispirms par ideju. 2010.gada sākumā Laura Cimže devās uz Groningenas universitāti Nīderlandē, lai Erasmus studentu apmaiņas programmā apgūtu nīderlandiešu pieredzi telpiskās plānošanas jomā. Nīderlandiešiem pārvietošanās ar velosipēdu ir gandrīz vai iedzimts ieradums. Apdzīvoto vietu plānošana nav iedomājama bez integrētas veloinfrastruktūras veidošanas. Latvijā Laura atgriezās ar veclaicīgu holandiešu velosipēdu un vēlmi popularizēt velokultūru.Ikdienā pa Siguldu pārvietojoties ar velosipēdu, Laura ievēroja, ka atšķirībā no Rīgas mazpilsētā aktīvākie velobraucēji ir tieši seniori. Tā radās iecere izveidot Oma Bike Tūri.Nīderlandē par Oma Bike jeb "omas velosipēdu" dēvē klasisku pilsētas velosipēdu. Lauras iecere bija "saprecināt" Oma un Bike - uzsēdināt omi vai opi uz velosipēda un noorganizēt velotūri, kurā dalībnieki sekotu velogidu senioru personīgajam atmiņu stāstam par dzīvi Siguldā, par pieredzēto pilsētas kultūrvēsturiskajās un ainaviskajās vietās.Lauras Cimžes ideja par realitāti kļuva 2012.gada septembrī Eiropas Mobilitātes nedēļā. Sadarbībā ar Siguldas novada domi un vietējiem uzņēmējiem notika vairākas velotūres, kurās ar Siguldas pilsētu iepazīstināja velogidi seniori - Irēna un Uldis, Skaidrīte un Tālis. Velotūres tika organizētas lokveida maršrutā pa Siguldas pilsētas veloceliņu, apstājoties sešās pieturvietās, kurās tūres dalībniekus ar stāstiem par konkrēto vietu iepazīstināja divi velogidi seniori. Sešās dienās velotūrē kopumā piedalījās 96 velobraucēji, un katru dienu tika nobraukti aptuveni 14 kilometru, tūres ilgums bija līdz trīsarpus stundām.Pērn projekts Oma Bike Tūre piedalījās programmas Brigāde konkursā un ieguva atbalstu attīstībai un izaugsmei. Nu Oma Bike Tūre cer paplašināties, lai velotūre notiktu ne tikai Siguldas pilsētā, bet arī novada pagastos. Daži no pirmajiem velogidiem senioriem no šī projekta jau devušies "pensijā", taču tiek meklēti jauni topošie velogidi - azartiski, atraktīvi un dzīvespriecīgi seniori visā novadā. Šoruden kā velogide pa Siguldu ar speciālo Oma Bike velosipēdu startēs arī Vija Brikmane (60). "Esmu zaļais cilvēks. Man patīk ar velosipēdu braukt, esmu gidu kursus izgājusi, patīk pētīt, daudz jauna uzzināt un ar cilvēkiem strādāt. Ja manas spējas noder labai idejai, kāpēc nemēģināt?" no izaicinājumiem nebīstas Vija.Pārliecināti velobraucējiMūsu ceļotāju kompānijā šoreiz pārsvarā seniori - pilsētas ilggadējie iedzīvotāji, siguldieši ar vismaz 50 gadu stāžu, kuri šai ekskursijā dodas ar saviem velosipēdiem. Savukārt pilsētas viesiem ir iespēja braucamo nomāt velonomā pilsētas Svētku laukumā. Velosipēdi tiešām ir lieliski! Iespējams, tāpēc bez raizēm tiekam līdzi rūdītajiem siguldiešiem. Kā stāsta Irēna Janule (80), par spīti ceļgala traumai, viņa ik dienu pa pilsētu nobrauc vismaz 10 kilometru. Arī Ritai Vagalei (72) braukšana sagādā prieku - sportiskā pieredze ir acīmredzama. Pārējie seniori ne mazāk ņipri min pedāļus. Un katram no viņiem ir savas spilgtas atmiņas par pilsētas attīstības vēsturi.Vija Brikmane, gatavojoties kļūt par velogidi, bibliotēkā izlasījusi visas pieejamās grāmatas par pilsētas vēsturi, un viņas stāstījums ir pārliecinošs. Mūsu kompānijā ir arī Aivars Irbe, kurš bijis pilsētas daiļdārznieks no 1964.gada, tagad strādā Turaidas muzejrezervātā - viņš ir kultūrvides nodaļas vadītājs. Kad nonākam Maija parkā pie Aleksandra Brieža skulptūras Daina, izrādās, Irbes kungs bijis tas, kurš šo skulptūru pilsētai atvedis. Tas bijis 70. gados. "Tolaik biju pilsētas zaļumsaimniecības darbu vadītājs, rūpējos par vides sakārtošanu. Vīgantes parkā pie Staburaga šī skulptūra bija salauzta - kāds traktorists bija pārbraucis pāri. Tā tika aizvesta uz Rīgu, uz kombinātu Māksla, kur šo Aleksandra Brieža darbu vajadzēja atjaunot. Kad jaunā skulptūra bija izkalta, viena bija jāatved uz Siguldu. Iesēdos mašīnā, braucu pakaļ. Aizbraucu, skatos - abas skulptūras kā māsas stāv blakus. Viena tikai viducī salīmēta. Man saka - lai ņemu, kuru gribu. Pieticīgi izvēlējos veco - lai jau Staburagam tiek jauna un smuka meitene bez defektiem. Ņēmu autentisko," atceras Aivars Irbe. Un šādu stāstu senioriem ir pilnas kabatas.Galvenā ir uzņēmībaMums līdzi ar velosipēdu šai tūrē devusies arī Laura Konstante, Siguldas Attīstības aģentūras direktore. Viņa atzīst, ka Siguldas Tūrisma un informācijas centram izveidojusies veiksmīga sadarbība ar senioriem: "Mums ir četri pensijas vecuma gidi, viņi ekskursijas vada, ejot kājām vai pārvietojoties ar autotransportu, bet ir prieks, ka varam attīstīt jaunu virzienu. Sigulda ir sportiska pilsēta, mums ir veloceliņi 20 kilometru garumā. Līdz visām galvenajām apskates vietām iespējams nonākt ar riteni, tāpēc ir vajadzīgi arī velogidi." Laura Konstante saredz perspektīvu šīs idejas attīstībā, ar laiku paplašinot ne vien velogidu kustību, bet arī radot iespējas pensijas vecuma ļaudīm pievērsties sociālajai uzņēmējdarbībai.Senioriem šī ir laba iespēja socializēties, turklāt vecākās paaudzes ļaužu zināšanu klāsts ir ļoti bagātīgs. Tas jāizmanto. "Mēs, jaunie, dzīvojam citā informācijas telpā. Mums pieejami vieni dati un fakti, bet seniori var pastāstīt citus un arī personiskās atmiņas. Tikai apvienojot šo informāciju, stāsts var veidoties pilnīgāks. Paaudžu sadarbībai, daloties ar informāciju, ir ļoti liela nozīme," uzskata Laura Konstante.Kas vairāk vajadzīgs - fiziskā izturība, zināšanas par vēsturi vai uzņēmība, lai kļūtu par velogidu? "Uzņēmība!" uzsver Skaidrīte Roštoka (75), viena no pirmajām Siguldas velogidēm. "Esmu no tiem, kas nevar nosēdēt mierā, tāpēc iesaistījos. Ko tikai nedarīju. Atceros, iepriekšējā vakarā satamborēju sēnes, tad braucu uz Gleznotājkalniņu un tās paslēpu - lai nākamajā dienā ekskursanti sameklē! Kas tikai man nebija satamborēts - apšubekas, baravikas, gailenes... Bet reiz atnāku, un strādnieki bija to mežu tīrījuši, ļoti izbrīnīti par tamborētām sēnēm, ko atrada," smej Skaidrītes kundze. Viņa uzskata - šis ir labs izaicinājums.