Viņš norāda, ka sportošana svaigā gaisā ir visiem pieejama un samērā lēta, bet, ja kāds kā attaisnojumu, kāpēc paliek mājās, min to, ka ārā ir slapjš un auksts, galvenā ziņa šajā vēstījumā parasti ir bažas par to, ka būs jāsalst. Lai šo faktoru apietu, atslēgvārds brīvdabas treniņos, it īpaši rudenī, ziemā un agrā pavasarī, ir termoregulācija. Ja par to tiks gādāts pienācīgi, izkustēšanās svaigā gaisā būs prieks un ieguvums.
Piedalās arvien vairāk
Atskatoties uz savu aptuveni desmit gadu ilgo pieredzi brīvdabas koptreniņu organizēšanā un vadīšanā, Radičuks priecājas, ka tie Latvijā nav palikuši tikai mirkļa modes tendences līmenī, bet kļuvuši par visai iecienītu lietu, turklāt ne tikai vasarā. Savus augļus nes mērķtiecīga gadiem ilgusī brīvdabas sportošanas popularizēšana, un arī siltās ziemas dod artavu tajā, ka dalībnieku skaits dažādos publiskos āra koptreniņos pieaug. Agrāk šādās āra nodarbībās jebkuros laikapstākļos pārsvarā trenējās dažādu ciklisko sporta veidu pārstāvji (skrējēji, riteņbraucēji, slēpotāji u. c.), kuri jau ir tuvi profesionālās sporta elites līmenim, tagad liela daļa no koptreniņu dalībniekiem visās sezonās ir aktīvie entuziasti, stāsta Radičuks. Pa šiem desmit gadiem augusi arī viņu izpratne par to, kādu sporta tērpu kādos laikapstākļos uz nodarbību vilkt un ka parastas ierindas drēbes gluži nebūs tas piemērotākais apģērbs. "Galvenais princips, ka jāģērbjas slāņos kā sīpolam – termoveļa apakšā, tad sildošais slānis, pa virsu vēju aizturošais slānis –, cilvēkiem jau ir iesēdies prātā pietiekami pamatīgi, un viņi arī labi saprot, par ko maksā, pērkot to padārgo sporta tērpu, kas turklāt atšķiras atkarībā no laikapstākļiem," teic Radičuks.
Viņš novērojis, ka savā attieksmē pret fizisko aktivitāti brīvā dabā arvien vairāk pietuvojamies citu ziemeļnieku būtībai. "Ziemeļnieks nedrīkst būt fiziski vājš, jo dzīves un klimata apstākļi ir skarbi. Skatījos 33 valstu izglītības standartus – kas tiek darīts skolu sporta stundās. Ziemeļnieki (dāņi, somi, zviedri, igauņi) atšķiras no citiem ar to, ka mācību programmās stipri vairāk akcentē šo brīvdabas sportošanas aspektu. Ziemeļnieki bērnus vairāk radina pie uzturēšanās ārā, un pēc šībrīža prakses skolās varam spriest par to, kāda būs nākamā fiziski aktīvo paaudze," saka Radičuks un piebilst, ka brīvdabas sporta konceptam "kājas aug" no norvēģiem, kuru termins friluftsliv (dzīve svaigā gaisā) jau kopš XIX gs. beigām sāka iesakņoties arī pie citiem skandināviem.
Runājot par skolām, sporta nodarbībām laukā līdztekus veselības un imunitātes ieguvumiem ir arī citi būtiski plusi: piemēram, skolas telpu ekonomija un tas, ka, aizrautīgi spēlējot kādu sporta spēli ārā, netiks pārsniegti ieteicamo decibelu griesti, kā nereti var notikt sporta zālē. "Telpās visapkārt redzam cilvēka radītas lietas un kārtību, bet būšana dabā un tās kārtībā palīdz izprast dziļākas likumsakarības, to, kas esmu es pats un kas ir pasaule," filozofiskam aspektam pieskaras Radičuks. Viņš norāda, ka ārā arī atrodamies dabiskā gaismā, kas nepieciešama acīm, smadzenēm, organisma iekšējiem ritmiem. Ziemeļniekiem dabiskā apgaismojumā ik dienu būtu jāpavada vismaz divas stundas.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 20. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!