Foto: Rūta Kalmuka, F64

Kāss

Vispirms ir gluži melna tumsa, tikai vientuļš prožektors, un viņi sāk ar pirmo no deviņiem stāstiem. Trešā rinda, vieta pašā malā, tuvāk izejai vairs nevar, - ja vajadzēs, tikšu laukā kādās četrās, piecās sekundēs. Ir labi, ka tik tumšs, vienīgi tas klusums.Viņi stāsta lēnām, draudīgajās pauzēs ir vēlreiz jāpārskaita abi divi pakāpieni, vienam sarkani balta brīdinājuma uzlīme pie pašas kantes - saskatāma prožektora atspīdumā uz melnās sienas tālu pa labi, aiz muguras.

Pagaidām tas ir atstājies, uz mirkli teksts "atslēdz", balsis liek noticēt. Pirmais bija Stjopa; par šī stāsta ieceri Ivans Buņins raksta: "Nez kāpēc iztēlojos, ka stipru lietavu laikā droškā braucu no brāļa Jevgēņija īpašuma (Tulas guberņas robeža) uz septiņas verstis attālo Boborikinas staciju. Pēc tam – krēsla, kupča Alisova (jauns, bez bērniem) krogs un kāds cilvēks, kurš apstājies pie kroga, un uz tā lieveņa ar pātagu tīra dubļus no augstiem zābakiem. Viss pārējais kaut kā pats no sevis izveidojās – negaidīti."(1)Par to, cik negaidīti, "nejauši" var dzimt teksts, dramaturgs Harolds Pinters saka: "Vairums manu lugu izaug no viena teikuma, vārda vai tēla. Bieži vārdam uzreiz seko tēls. Kā piemēru minēšu divas rindiņas, kas man iešāvās prātā kā no zila gaisa, un tām sekoja tēls, un tam sekoju es. Tās ir rindas no lugām Pārnākšana un Vecie laiki. Pirmais teikums lugā Pārnākšana skan šādi: "Ko tu esi izdarījis ar šķērēm?". Luga Vecie laiki sākas ar vārdu "Tumši". Uzrakstot šīs rindas, man pašam ne par vienu no lugām nekas vairāk nebija zināms."(2) Taču, reiz galvā "iesēdies", šāds negaidīts, sākotnēji gluži nesaprotams pusteikums var kļūt tikpat neizturami uzbāzīgs kā mans drēgnā oktobra klepus.Tas liek mani mierā Tvaikoņa Saratov un Antigones laikā, kas sākas ar tik gaišu, pat jautru noskaņu: Kaspars Znotiņš studenta lomā gluži vai lec no ādas laukā, lai tiktu Gunas Zariņas kalpones pamanīts. Vizītkartēs jūtos jau kā uzvarētājs – vēja brāzmas pluina pa rudenīgo Volgu uz tvaikoņa Gončarovs brīvi peldošos Zariņas un Znotiņa vientuļniekus, troksnis Talsu ielā 1 ir tāds, ka varu ļaut brīvu vaļu savam kāsam, kurš mani apsēdis jau ceturto vakaru. Taču, reiz atbrīvots, tas gluži kā Pintera teikumi, vairs negrib rimties un gandē man kopā būšanu ar Viļa Daudziņa Petrušu un Baibas Brokas Taņu (Taņa), bet ar pēdējo un, šķiet, visbūtiskāko stāstu – Auksto rudeni – iet visgrūtāk, jo teju trīs stundas esmu kāsējis "uz iekšu", ar vēderu, kaklā.Vēlāk, pārdomājot tovakar piedzīvoto rakstnieka Ivana Buņina, režisora Vladislava Nastavševa, aktieru Baibas Brokas, Gunas Zariņas, Viļa Daudziņa, Kaspara Znotiņa, kostīmu mākslinieces Ievas Veitas, JRT skatītāju, Mūzikas un teātra muzeja zāles un mana negantā biedra Kāsa stāstītās Tumšās alejas, es zinu, ka viss, kas nonācis tumšajā kastē (galvā), reiz no tās atkal līdīs laukā, bet jau gluži nepazīstamā veidolā un nozīmē. Kā šīs lieliskās izrādes recenzijā NRA raksta Silvija Radzobe: "(..) mēs ļoti reti saprotam to, kas ar mums notiek, brīdī, kad tas notiek. Tikai pēc tam."