Beidzot. Pēc četru mēnešu ilgas mūzikas baudīšanas tikai attālināti un pastarpināti tiešraidē un ierakstā es atkal nonācu īstā koncertā, kuru klausījos Mazajā Mežotnes pilī. Covid-19 draudi, kas likuši atcelt pat ambiciozo klasiskās mūzikas zvaigžņu festivālu Rīga Jūrmala un izslēdz simfonisko vērienu, jo koncertā pieļaujamo dalībnieku skaitu izsmeļ jau pats orķestra mūziķu sastāvs, tomēr nav nogriezuši skābekli vismaz kamermūzikai. Zīmīgi, ka tieši kamermūzikā klausītāja saruna ar mūziku un tās izpildītājiem ir vistiešākā, visintīmākā. Tieši tās visu laiku tik ļoti bija pietrūcis.
Konkrētajā gadījumā tā bija saruna ar pianistu Georgiju Osokinu XIX gadsimta romantisma meistara Friderika Šopēna jūtīgajā, dziļi personiskajā mūzikā. Programma sastādīta gudri – no izsmalcinātām mazurkām, kuras eleganti liriskā manierē izgaismo komponista mūzikas nacionālo iezīmību un kāpj pāri deju žanra robežām, līdz dinamiskiem, impulsīviem, dramaturģiski izvērstiem lielformas opusiem – emocionālu pretmetu pilnajām fantāzijām, polonēzēm un balādei. Šajā mūzikā ir iekodētas arī dziļas sāpes un sajūtama komponista nostalģija pēc dzimtās Polijas, kuru viņš uz visiem laikiem atstāja, divdesmit gadu vecumā pārceļoties uz Franciju.
Kaut arī Georgijs Osokins ir jau atzīts Šopēna mūzikas interprets ar konkursu rūdījumu un agri sāktu, vērienīgu koncertmākslinieka pieredzi, šoreiz ir jūtams satraukums. Spēles impulsivitāte ir daudz lielāka, nekā līdz šim no viņa sagaidīta. Sakāpināta un nospriegota līdz pēdējam, ar tik vētrainām pasāžām, kas brīžiem gandrīz vairs nav valdāmas. Vai tiešām lampu drudzis? Bet varbūt tik sakāpināts spēles prieks, ka visas slūžas ir vaļā? Toties viss ir patiesi. Piedevās līdzās Lista etīdei Campanella spēlētā Šopēna Revolucionārā etīde izskan kā stihijas kvintesence. Miera sala ir rotaļīgi saulainais Mocarta Remažora rondo, taču ir skaidrs, ka pašam mūziķim, kurš atšķirībā no vecākā brāļa Andreja Osokina šos mēnešus ir aizvadījis bez publiskas uzstāšanās, šis bijis ļoti grūts laiks.
Pašizolācija bez iespējas koncertēt jebkuram radošam garam ir postoša. Tāpēc Covid-19 pandēmijas kontekstā vēl jo sarežģītāk ir samierināties ar selektīvo attieksmi, kas visstingrākā ir tieši pret kultūru. Protams, koncerta publika bija nosēdināta atbilstoši distances prasībām un neviens neiedomājās tās ignorēt, kā tas bieži ir redzams sabiedriskajā transportā un ļaužu iecienītās kafejnīcās un restorānos. Bet, tikai ierodoties kultūras pasākumos, visiem speciālā sarakstā ir jāatstāj savi kontakti, ar parakstu apliecinot, ka nav bijis kontaktā ar Covid-19 inficētajiem…
Lai cik biedējošas ir ziņas par vīrusa straujo, masveidīgo izplatību ASV, Brazīlijā, Indijā un Krievijā, kā arī atkārtotiem uzliesmojumiem dažās Eiropas valstīs (pagājušajā nedēļā arī Latvijā) un gaidāmo otro vilni, ir skaidrs, ka dzīve nav un nevar būt tikai darbs un mājas vai pat abi vienuviet. Cilvēks taču ir dzīva, sociāla būtne.